Mana kaimiņiene ar vīramāti gribēja par mani pajokot, bet saņēma atbildi, kuru acīmredzami negaidīja

Saule spoži spīdēja, cepināja, putniņi čivina, bet es ravēju nezāles dobei ar zemenēm. Diena likās tik jauka…

Anna, mana vīramāte, bija atbraukusi uz nedēļas nogali – reta iespēja aprunāties bez pilsētas kņadas. Mēs dzērām tēju uz verandas, kad pie vārtiņiem pienāca mūsu “prieciņš” – kaimiņiene Vita. Viņas seja bija saldi-apmierināta, gluži kā kaķim, kas atradis krējuma podu. Šī sieviete bija kā staigājoša enciklopēdija visam dārza kooperatīvam.

— Ai, Anna, dārgā! — viņa iečivinājās, tiklīdz pārkāpa slieksni. — Cik liels prieks jūs redzēt! Mēs te ar jūsu Olitiņu, — viņa pamāja manā virzienā, — bieži tērzējam. Tik dvēseliska jums vedekla!

Es gandrīz aplējos ar tēju. “Dvēseliska”? Vakar viņa “interesanti” komentēja manu jauno dārza ķerru: “Nu re, kādus tēriņus tagad var atļauties!”. Es paklusēju, piespiedu smaidu sejā.

— Jā, mūsu Olita ir zelts, — mierīgi piekrita vīramāte, pielabodama brilles.

Vita pievilka savu krēsliņu tuvāk, acis sāka mirdzēt.

— Zelts, zelts… — viņa pārmeta acis. — Tikai, redziet, Anna, jūs esat gudrs, pieredzējis cilvēks… Kā neieinteresēta kaimiņiene gribētu jums pačukstēt pāris vārdiņus. Rūpes, saprotiet.

Man sviedri izlija uz muguras. Nu ir. Sākās. Es pazinu viņas “rūpes”. Viņa jau bija “pačukstējusi” citiem par manu “vēlo atbraukšanu” uz vasarnīcu (strādāju līdz vēlam vakaram) un par “skaļajām” tikšanās reizēm ar draudzeni (mēs vienkārši smējāmies).

— Čukstiet, Vitas kundze, — sacīja vīramāte vienmērīgā balsī. — Tikai skaļāk, lūdzu. Lai visa iela dzird jūsu “rūpes” par manu ģimeni. Kaimiņiene sastinga, viņas saldā maska sāka krist nost.

— Es… es gluži nesaprotu…

— Ļoti labi saprotat, — Anna nolika tējas krūzi. Viņas parasti siltā skatiena vietā nu bija ledains vēsums. — Jūs atnācāt ne pēc padoma un ne aiz rūpēm. Jūs atnācāt tenkot. Padalīties ar netīrumiem, ko krājāt, vērojot manu vedeklu aiz žoga. Vai tā nav?

Vitas kundze nosarka.

— Ko jūs, Anna! Es taču tikai laba vēlēdama! Vienkārši redzu, ka Olita bieži viena, vēlu atbrauc… Varbūt vīram uzmanības trūkst? Vai… — viņa uzmeta man kodīgu skatienu, — varbūt pārāk jautri, kad jūs neesat klāt? Redz, pagājušajā sestdienā puse nakts mūzika skanēja!

Tā bija nekaunīga piepušķošana. Pagājušajā sestdienā es aizmigu desmitos, nogurusi no ravēšanas. Vīramāte lēnām piecēlās. Viņa nebija gara, bet tajā brīdī šķita kā milzis.

Lasi vēl: Paldies, dēls, par svētkiem – teica vīramāte pie galda, kuru biju klājusi 8 stundas! Manu atbildi viņa saņēma tieši gadu vēlāk

— Vitas kundze, — viņas balss pāršķēla gaisu, — es esmu pietiekami daudz dzīvē piedzīvojusi, lai atšķirtu rūpes no tukšas pļāpāšanas. Mana vedekla ir gudra, čakla un lieliska sieva manam dēlam. Tas, ka viņa vēlu atgriežas no darba, lai uzturētu māju, man rada lepnumu, nevis aizdomas. Un tas, ka viņa prot priecāties un smieties ar draudzeni – tas ir skaisti! Dzīve jau tāpat ir grūta – bez jūsu indīgajiem komentāriem.

Viņa uz mirkli apklusa, skatoties uz kaimiņieni, kura šķita gatava iegrimt verandas šķirbās.

— Mans dēls Olitu dievina. Un es viņu mīlu kā meitu. Tāpēc atcerieties vienreiz un uz visiem laikiem: jebkādas tenkas par manu ģimeni, īpaši par Olitu, jūs varat paturēt pie sevis. Vai nest tās tur, kur tās gaida. Pie mums – ar to nenāciet. Saprotams?

Vita nevarēja atrast vārdus. Nebija nekādas “cieņpilnas atbildes”, uz kuru, šķiet, viņa cerēja (piekrišana, līdzjūtīga nopūta). Tikai auksta, dzelžaina aizsardzība.

Lasi vēl: Kā glābt zemenes no pelēkās puves, kas šogad ir ļoti aktuāla – mana personīgā pieredze, kļūdas un atklājumi

— Es… es laikam iešu, — viņa izstostīja, strauji pieceldamās.

— Ejiet, — vīramāte pamāja. — Un vēl… Jūsu tomātus, kas lien pie mums pāri sētai, es šodien uzmanīgi apgriezu. Lai nepārkāpj robežas. To pašu arī jums iesaku.

Kaimiņiene izbira caur vārtiņiem, pat nepateikusi ardievas. Anna apsēdās, padzērās tēju un paskatījās uz mani.

— Nu ko, Olitiņ, turpinām? Nezāles pagaidīs. Ar šādiem “īpaši vērtīgiem” eksemplāriem, — viņa pamāja kaimiņienes virzienā, — šodien pietika.

Es iesmējos – viegli un brīvi. Tajos smieklos bija pateicība par vairogu, ko šī brīnišķīgā sieviete tikko pacēla pār mani. Mana vīramāte. Mana aizstāve. Izrādās, viņa ne tikai māk cept pīrāgus, bet arī ielikt nekaunīgos viņu vietā ar tādu eleganci, ka aizraujas elpa. Un gurķi no mūsu dobes tagad noteikti nonāks tikai pie visiem cienīgajiem. Tenku vācelēm – nekas.