Mana kaimiņiene ar vīramāti gribēja par mani pajokot, bet saņēma atbildi, kuru acīmredzami negaidīja

— Mans dēls Olitu dievina. Un es viņu mīlu kā meitu. Tāpēc atcerieties vienreiz un uz visiem laikiem: jebkādas tenkas par manu ģimeni, īpaši par Olitu, jūs varat paturēt pie sevis. Vai nest tās tur, kur tās gaida. Pie mums – ar to nenāciet. Saprotams?

Vita nevarēja atrast vārdus. Nebija nekādas “cieņpilnas atbildes”, uz kuru, šķiet, viņa cerēja (piekrišana, līdzjūtīga nopūta). Tikai auksta, dzelžaina aizsardzība.

Lasi vēl: Kā glābt zemenes no pelēkās puves, kas šogad ir ļoti aktuāla – mana personīgā pieredze, kļūdas un atklājumi

— Es… es laikam iešu, — viņa izstostīja, strauji pieceldamās.

— Ejiet, — vīramāte pamāja. — Un vēl… Jūsu tomātus, kas lien pie mums pāri sētai, es šodien uzmanīgi apgriezu. Lai nepārkāpj robežas. To pašu arī jums iesaku.

Kaimiņiene izbira caur vārtiņiem, pat nepateikusi ardievas. Anna apsēdās, padzērās tēju un paskatījās uz mani.

— Nu ko, Olitiņ, turpinām? Nezāles pagaidīs. Ar šādiem “īpaši vērtīgiem” eksemplāriem, — viņa pamāja kaimiņienes virzienā, — šodien pietika.

Gaisīgās kotletes ar bērnības garšu – omītes recepte, kur viss slēpjas vienā neierastā sastāvdaļā

Es iesmējos – viegli un brīvi. Tajos smieklos bija pateicība par vairogu, ko šī brīnišķīgā sieviete tikko pacēla pār mani. Mana vīramāte. Mana aizstāve. Izrādās, viņa ne tikai māk cept pīrāgus, bet arī ielikt nekaunīgos viņu vietā ar tādu eleganci, ka aizraujas elpa. Un gurķi no mūsu dobes tagad noteikti nonāks tikai pie visiem cienīgajiem. Tenku vācelēm – nekas.

COMMENTS

Related Post

Tevi noteikti interesēs

COMMENTS

Pievienot komentāru Cancel reply