Man ir gandrīz 60 un tagad arvien biežāk prātoju par vienu – vai uzticība vīram 30 gadu garumā bija tiešām tā vērta

Trīsdesmit gadus es biju uzticīga savam vīram, bet tagad, kad man gandrīz 60, arvien biežāk pieķeru sevi domājam: vai šī uzticība nebija pārāk augsta cena?

Četrdesmit gadu vecumā dzīve šķiet vēl pilna iespēju. Piecdesmit – tas ir vecums, kad pirmo reizi uzdrošinies paskatīties atpakaļ un pajautāt sev: vai esmu dzīvojusi tā, kā pati vēlējos? Vai arī tā, kā no manis sagaidīja citi?

Tieši šīs domas arvien biežāk pārņem sievietes prātu, kad gadi nemanot aizskrien. 40 un pat 45 gados vēl šķiet, ka visu var pagriezt uz citu pusi. Bet pēc piecdesmit daudzas klusējot pieņem: “Tā ir mana dzīve. Nekas vairs nemainīsies.” Figūra lēni mainās, sejā parādās arvien vairāk sīku līniju, un acīs iemājo nogurums, kas liecina – kaut kas ilgi tika atlikts.

Sievietes uzticība kā dzīves pamats

Kad audzināja mūsu mātes un vecmāmiņas, viņas mācīja:
“Sievietes laime ir būt uzticīgai. Neskaties ne pa labi, ne pa kreisi – tava vieta ir pie vīra.”

Arī es tam ticēju. Es ticēju, ka uzticība ir sievietes stiprākā īpašība. Trīsdesmit gadus es to darīju – biju uzticīga savam vīram. Biju “pareizā sieva”. Laulība bija mans liktenis, mana misija. Es neskatījos apkārt un nenojautu, ka reiz šī pati izvēle man liks uzdot jautājumu: “Vai tas viss bija tā vērts?”

Kad pasaka pārvēršas par ikdienu

Sākumā viss bija kā pasakā: saderība, kāzas, sapnis par kopīgu nākotni. Bet jau pēc desmit gadiem šī pasaka kļuva par ikdienas skrējienu – darbs, mājas, bērni. Par sevi un saviem sapņiem es pat neiedrošinājos domāt. Kādi sapņi? Vienīgā atpūta – vasarā dārza mājiņā.

Un tad, gadu no gada, klusām pieņēmu visu. Vīru, kurš bieži vien neradīja prieku. Taču es turpināju palikt – jo tā taču dara uzticīga sieva, vai ne?

Un tomēr… vai tas mani padarīja laimīgu?

Dažkārt bija mirkļi, kad kāds svešs vīrietis uzlūkoja mani ar siltu skatienu. Kāds nejaušs kompliments lika nosarkt kā jaunai meitenei. Tie bija mazi atgādinājumi, ka es vēl joprojām esmu sieviete. Taču katru reizi prātā atskanēja stingra balss:
“Nē! Tu esi precēta.”

Tagad, gandrīz sešdesmit gadu vecumā, es pieķeru sevi pie domas – vai tiešām bija pareizi tik daudz ziedot sevi un savu jaunību cilvēkam, kurš to pat īsti nenovērtēja?

Kādas bija izvēles?

Jā, bija arī tās sievietes, kuras uzdrošinājās uz īsu brīdi paskatīties ārpus savas laulības. Īss piedzīvojums ceļojumā, aizraušanās darbā…

Viņas mēdza sacīt:
“Varbūt pēc pieciem gadiem viss būs tāpat, tikai cits vīrietis blakus. Bet vismaz man būs, ko atcerēties.”

Varbūt viņām bija taisnība. Varbūt lielākā kļūda bija nevis palikt uzticīgai, bet aizmirst par sevi.

Ko es saprotu tagad

Laulība un uzticība nav ne laba, ne slikta. Tā ir izvēle. Bet svarīgi ir tas, vai šī izvēle nāca no saderības un prieka… vai tāpēc, ka tā uzskatīja par pareizu sabiedrībā, un arī es tam ticēju.

Ja būtu iespēja sākt no jauna, es, iespējams, rīkotos citādi. Es vēl vairāk mīlētu. Ne tikai vīru, bet arī – sevi.

Dzīve paiet ātri. Mēs, sievietes, bieži dodam un ziedojam, bet reti apstājamies un pajautājam:
“Vai esmu laimīga? Vai es pati joprojām eksistēju šeit?”

Atcerieties – nekad nav par vēlu uzdot sev šo jautājumu. Un, lai kāda būtu atbilde, galvenais ir atrast ceļu pie sevis.

Padalies ar savām domām – būs interesanti uzzināt citu sieviešu skatījumu!