Paldies, dēls, par svētkiem – teica vīramāte pie galda, kuru biju klājusi 8 stundas! Manu atbildi viņa saņēma tieši gadu vēlāk

Ir man viens stāsts – it kā smieklīgs, bet vienlaikus arī tāds, kas liek gandrīz liek pārcelties uz dzīvi otrā pasaules malā. Tas ir stāsts par Jauno gadu, pēc kura es iemīlēju 31. decembri tā, kā nekad iepriekš

Tas ir stāsts par to, kā es vienā rāvienā izrāvu visu ģimeni no ērtās gulēšanas, kuras dēļ viņi katru gadu aizmirst, kurš īsti viņiem klāj svētku galdu.

1. Pelnrušķīte uz brīvprātības pamata

Nu, jūs taču zināt šo ainu, vai ne? 31. decembris. Visiem normāliem cilvēkiem jau gandrīz viss ir sagatavots, bet man virtuvē — kā īstas rūpnīcas filiāles variants. No sešiem rītā kājās. Dzīvoklī gaiss smaržo nevis pēc eglītes un mandarīniem, bet pēc sakarsušas eļļas, vārītiem kartupeļiem un, goda vārds, pēc manām klusajām domām par atpūtu.

Uz plīts burbuļo galerts, cepeškrāsnī — pīle ar āboliem, uz galda — dārzeņu kaudze rasola un siļķes kažokā. Nu, klasiskā Jaungada komplektācija, no kuras vakarā jau, ziniet, sāk mazliet šķebināt. Un mana mīļā ģimene, kā saka, izpilda „pieņemšanas komisijas” lomu.

Vīrs guļ uz dīvāna un ar svarīgu sejas izteiksmi sauc: „Sieva, vai kartupeļi rasolam nav izvārījušies pa mīkstu?” Palīdzības, protams, nulle, toties kontrole — augstākajā līmenī! Pieaugušie bērni, sēž telefonos un reizi stundā iegriežas virtuvē, lai nočieptu kādu desas gabaliņu.

Un komisijas priekšgalā, protams, mana vīramāte, Anna. Viņa seko man uz papēžiem un dod vērtīgus padomus: „Elīnīt, majonēzi vajag pievienot tikai pirms pašas pasniegšanas, tu taču atceries? Un dilles labāk sīkāk sagriezt.” Ak, meitenes, man tik ļoti gribējās viņai tās dilles uz galvas uzbērt. Bet es klusēju. Es taču esmu laba sieva un vedekla, man taču jāveido tas „Jaungada brīnums”. Nu vai vismaz toreiz man tā likās.

Zemeņu stādīšana jūlijā – vai iespējams un kā pareizi stādīt

Ne bumbieri, ne apelsīni; augļi, ko cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, vajadzētu ēst daudz biežāk

2. Tosts, kas visu mainīja

Un, kā pasakā, pienāca pulksten divpadsmitos vakarā. Galds lūzt no ēdieniem. Vienkārši skaisti! Viss spīd, mirdz, laistās. Es, izspiesta kā citrons, iekrītu krēslā. Zināt to sajūtu? Rokas dūc, mugura nelokās, un vienīgā vēlme — nevis šampanieti iedzert, bet iegrimt seja salātos un aizmigt.

Visi sasēdušies, skaisti, saposti. Sāk lēnām liet šampanieti. Un tad mana vīramāte, visa tāda svinīga, paceļ savu glāzi. Un es, naivā, vēl padomāju: vai tiešām pateiks paldies? Aha, kā tad!

— Mani mīļie! — viņa sāk. — Pirms pavadām veco gadu, es vēlos pacelt šo glāzi par manu brīnišķīgo dēliņu, par mūsu apgādnieku! Paldies tev, mīļais, par šo skaisto, dāsno galdu un par šo lielisko svētku vakaru!

Meitenes, man ausīs iezvanījās. Visi sajūsmināti iesaucās „Urrā!”, glāzes sadūcās. Mans vīrs, kā ērglis, plecus atpletis, sēž lepns. Nu kā gan ne – viņu taču slavē! Mani nē. Bet mani — pilnīgs tukšums. Neviens, iedomājieties, neviens pat uz mani nepaskatījās. It kā pīle pati būtu ielēkusi krāsnī, bet salāti spontāni materializējušies gaisā.

Un te, ziniet, kaut kas manī noklikšķēja. It kā kāds slēdzi pārslēgtu. Vai man bija ko teikt? Nē. Vārdu trūkst! Es neko neteicu. Neizcēlu pat sarunu par to, izlikos, ka viss kārtībā. Nē. Visa mana noguruma pēkšņi vairs nebija, tā vietā nāca auksta, dzidra skaidrība. Es paskatījos uz viņu priecīgajām, košļājošajām sejām un sapratu: šis bija mans pēdējais Jaunais gads bezmaksas kalpones lomā.

Kāpēc, dodoties atvaļinājumā vai vienkārši prom no mājām, izlietnē jāatstāj glāze un papīra lapa

3. Gads klusas gatavošanās

Visu nākamo gadu es dzīvoju ar šo domu, un tā, ziniet, man sildīja dvēseli labāk nekā jebkurš kamīns. Es biju ideāla sieva: smaidīju, gatavoju, bet iekšēji brieda plāns. Īsts, sievišķīgs, viltīgs plāns. Katru mēnesi es atliku nelielu summu no algas savam personīgajam kontam, ko nodēvēju par „Dvēseles līdzsvara fondu”.

Kad vasarā iesākās sarunas par nākamo Jauno gadu, es noslēpumaini pasmaidīju un teicu: „Ak, vēl jau jānodzīvo līdz tam!” Vīrs neko nenojauta. Vīramāte bija pārliecināta, ka viņas mīļā, bezmaksas pavāre atkal klās galdus. Ak, naivums! Un tad, līdz ar decembra sākumu, mans plāns bija gatavs. Un es izdarīju to, par ko biju sapņojusi veselu gadu. Es nopirku sev ceļojumu. Un ne jau uz kurieni vien, bet uz labu kūrorta viesnīcu — ar baseinu, masāžu un pilnu komplektu.

No 30. decembra līdz 10. janvārim. Kad es apmaksāju šo ceļojumu, es jutos tā, it kā pirktu biļeti uz brīvību. To ar vārdiem nav iespējams aprakstīt, meitenes!

Augsne, kuru izracis kurmis ir ļoti noderīga augiem un istabas ziediem – dalāmies pieredzē un padomos

Lasi vēl: Kādam vīrietim Jūrmalā palīdzēšana citiem beidzas ar ne tik labu iznākumu – sieva dalās piedzīvotajā

4. Atbilde zīmītē uz ledusskapja

30.decembris. Rīts. Vīrs vēl guļ. Es klusi sapakoju nelielu čemodāniņu, izsaucu taksometru. Es rakstīju šīs rindas un, goda vārds, smaidīju. Jau iztēlojos viņu pārsteigtās sejas. Uz ledusskapja ar magnētu piespraudu skaistu Jaungada kartīti. Un iekšā ierakstīju:

„Mani mīļie! Šogad es nolēmu netraucēt galvenajam svētku organizatoram, kuram jūs tik vienoti aplaudējāt pagājušajā gadā. Esmu pārliecināta, ka viņš atkal tiks galā lieliski! Produktus rasolam atradīsiet ledusskapī. Zoss recepte — internetā. Visus skūpstu. Jūsu bezmaksas pavārs, Elīna.
P.S. Būšu 10. janvārī. Neskumstiet!”

Bez aerosoliem vai insekticīdiem – triks, kā tikt vaļā no skudrām, izmantojot tikai vienu sastāvdaļu

Lasi vēl: 4. jūlijs ir diena, kad tikai dažas darbības var mainīt jūsu likteni

Un, ziniet, šajā brīdī es būtu atdevusi daudz ko, lai redzētu viņu sejas! Es jau sēdēju taksometrā, kad man piezvanīja vīrs. Viņš nerunāja, viņš bija….pārsteigts, ja tā var teikt. Viņa balsī bija neizpratne un visaptveroša aizvainojuma sajūta. Kā tad tā, ja?! Izrādās, es vēl esmu vainīga, ka uzdrošinājos atpūsties! Bet es, skatoties uz garām slīdošiem sniegotiem kokiem, mierīgi atbildēju:

— Dārgais, esmu kūrortā. Uzlieku sejas masku. Bet tu neraizējies, vienkārši sagriez dillītes smalkāk, kā mamma mācīja. Tev viss izdosies.

Nu ko, kā domājat — tika galā? Runā, Jauno gadu sagaidījuši ar veikalā pirktiem pelmeņiem un šampanieti! Bet es — halātā pēc baseina, pilnīgā laimē. Tad sakiet man, vai es rīkojos nepareizi? Vai arī dažreiz tikai šādi iespējams iemācīt ģimenei vienkāršu patiesību: ja jūs nenovērtējat to, kurš jums rada svētkus, vienu dienu jūs paliksiet bez tiem vispār?