Kāpēc vecums mums šķiet biedējošs un kā iemācīties to pieņemt – praktiski padomi

Manai vecmāmiņai bija 96 un viņa katru dienu man mācīja, kā novecot ar cieņu un bez bailēm, saglabājot dzīvesprieku un neatkārtojamu skaistumu

Man atmiņā ļoti palikusi kāda grāmata. Tās autore Pilāra Sordo ir psiholoģe un līdzautore pētījumam par attieksmi pret novecošanu. Balstoties uz šī pētījuma rezultātiem un savu profesionālo pieredzi, viņa sarakstījusi grāmatu par to, kā pieņemt sevi jaunajā vecumā, kam sagatavoties un par ko laikus parūpēties.

Vēl viena tēma, kuru šajā nodaļā nevaru nepieminēt – arvien izplatītākā nepatika pret dabiskajām pārmaiņām, kas ar gadiem notiek ar mums. Šīs pārmaiņas var radīt spēcīgu iekšēju noraidījumu un izraisīt pārdomas – mēs esam ļoti jūtīgi pret sabiedrības spiedienu un mūsdienu valdošajiem skaistuma standartiem. Ir acīmredzams, ka šis spiediens stiprāk ietekmē sievietes, jo vīriešu sirmums vai vēders sabiedrībā tiek uztverti samērā mierīgi. Tomēr mūsu pētījums apstiprina, ka arī šeit situācija pamazām mainās – arvien vairāk vīriešu izmanto visas iespējas maskēt vecumu un izmanto arī kosmētiku, kas rada viņiem sajūtu, ka laiks pār viņiem nav varens.

Kā redzams, patiesais jaunības bums ir tieši saistīts ar nespēju pieņemt vecuma pārmaiņas, kuras ķermenis arvien uzstājīgāk mums signalizē, un disonansi starp fizisko izskatu un iekšējo pasauli. Par piemēru var kalpot cilvēki, kuri jūtas jaunāki, nekā izskatās, un tādēļ cenšas novērst šo acīmredzamo pretrunu.

Minētajā pētījumā gados vecāki respondenti atzina, ka izskatās un jūtas labāk nekā viņu senči tajā pašā vecumā, un pauda pārliecību, ka šī atšķirība nākotnē kļūs vēl izteiktāka. Daudzi sacīja, ka 60–70 gadu vecumā jūtas lieliski. Šāds pozitīvs pašvērtējums gandrīz 100% gadījumu bija saistīts ar fizisko aktivitāti un sajūtu, ka esi vajadzīgs un lietderīgs.

Rūpes par savu izskatu līdz zināmai robežai šķiet pilnīgi saprātīgas. Personīgi uzskatu, ka (ja ir tāda finansiāla iespēja)dārgs kosmētika, kas palīdz izskatīties skaistākam, jaunākam un svaigākam, ir laba ideja, kas dod optimismu un dzīvības sparu. Problēma slēpjas tajā, lai laikus apstāties.

Ir svarīgi spēt sev pateikt: “Šeit ir stop – ja turpināšu uzspiest sev izmaiņas, tās man kaitēs un piespiedīs kļūt par to, kas es patiesībā neesmu.” Ir visai “interesanti” redzēt vīriešus un sievietes, kuri pilnībā ir pārstājuši būt viņi paši, pārvēršoties par karikatūru sava iepriekšējā “es” versijā (grūti pat iztēloties, kā viņi sevi atpazīst spogulī) košā kosmētika, krāsotie mati vīriešiem ap 60 – tas viss vecumu neslēpj, bet, gluži pretēji, to vēl vairāk izceļ.

Ir grūti redzēt, kā tūkstošiem cilvēku atsakās samierināties ar laika ritējumu un, zaudējot cieņu, padodas procesam. Un pretēji – cik patīkami ir redzēt gados vecus cilvēkus, kuri ar lepnumu pieņem savus sirmos matus un krunciņas, uzskatot, ka katrs no šiem vecuma pierādījumiem ir ilgas dzīves un pieredzes atspoguļojums.

Rūpes par sevi – tā ir pašcieņa

Mēs dzīvojam laikā, kad rūpēties par jauneklīgu izskatu ir norma – mums trūkst sabiedriskā brieduma, lai pieņemtu laika plūdumu, koncentrētos uz to, kas mums ir, un to saudzētu. Mums ir grūti atbrīvoties no absurdas un pārspīlētas vēlmes vienmēr izskatīties jauniem.

Taču pastāv arī otra galējība – sevis kopšanas ignorēšana, kas īpaši izplatīta starp cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Mūsu pētījuma laikā bieži dzirdējām: “Manā vecumā jau nav vajadzības tik ļoti par sevi rūpēties, es jau esmu pārāk vecs (vai veca).” Daži, kas novecojuši laulībā, teica: “Mēs jau tik ilgi esam kopā – kāda nozīme, kā es izskatos,” bet starp vientuļajiem bieži skanēja: “Tā kā esmu viena un mani neviens neredz, kāda nozīme, vai esmu apaļa vai ne, un kādas man ir drēbes.”

Atceroties šos biežos teikumus, man prātā nāk to cilvēku sejas – it kā viņi teiktu visparastākās lietas. Viņos nebija apziņas, ka rūpes par sevi ir pašcieņas jautājums, nemaz nerunājot par veselību un novecošanās aizkavēšanu. Cilvēks sevi pilnībā nolaidž un tikai kāda nozīmīga sabiedriska notikuma (kāzas, kristības, mazbērna izlaidums u. tml.) priekšvakarā mēģina sevi kārtot, lai gūtu apkārtējo atzinību.

Par laimi, starp šīm divām galējībām pastāv arvien augošs cilvēku loks, kas ieklausās sava ķermeņa vajadzībās un apzināti par to rūpējas. Arvien vairāk cilvēku dažādos vecumos sporto publiskajās vietās, apmeklē sporta zāles un izvēlas veselīgu uzturu. Ceru, ka šo pozitīvo pārmaiņu dziļākais iemesls ir saistīts ar profilaksi, ne tikai vēlmi izskatīties labāk un atbilst sabiedrības skaistuma normām. Mūsdienās seniori ir pārejas paaudze starp tiem, kuri par sevi vispār nerūpējās, un tiem, kuri sāk to darīt profilakses nolūkā.

Ķermenis ar mums runā – par to nav šaubu; galvenais ir to saprast, un te ir jāsaprot, ka šis “trauks” prasa pastāvīgu kopšanu, rūpes, pareizu uzturu un regulāras fiziskās aktivitātes jau no bērnības. Ja mēs pierodam par savu ķermeni rūpēties, tad vecumā būsim spēcīgāki, pašpietiekamāki, skaistāki, neizmantojot absurdās prakses, kas noliedz laika plūdumu, bet arī nenolaidīsim sevi – kas ir ne mazāk kaitīgi. Tiek teikts: mēs esam tas, ko ēdam un ko darām ar sevi visas dzīves garumā. Tieši tas noteiks visu mūsu novecošanās procesu.

Lasi vēl: Ja pie tavas mājas vai ēkām ir bezdelīgu ligzda, tas par kaut ko liecina

Novecošana pārī: problēmas un priekšrocības

Visticamāk, viens no visbiežāk sastopamajām bailēm ir bailes no vientuļas vecumdienu dzīves. Lielā mērā mēs visi vēlamies šo dzīves posmu sagaidīt roku rokā ar cilvēku, kas kopā ar mums dalīsies visā labajā, kas šiem gadiem piemīt, un arī visās raizēs un grūtībās, kas neizbēgami rodas dzīves cikla gaitā. Novecot kopā ar partneri ir daudz priekšrocību, taču ir arī daži trūkumi.

No vienas puses, ir acīmredzami, ka cilvēki, kas dzīvojuši kopā ilgi, labi pazīst viens otru un izjūt savstarpēju uzticēšanos. Ja viņu attiecības balstītas uz mīlestību un draudzības saitēm, viņiem būs daudz vieglāk pārciest vecumdienu grūtības. Šo grūtību kopīga pārdzīvošana, īpaši, ja to pavada labs noskaņojums, padarīs šo dzīves posmu patīkamāku un palīdzēs pārim labāk pielāgoties izaicinājumiem.

Tajā pašā laikā mēdz teikt, ka tās partnera rakstura īpašības, kuras reiz piesaistīja un apbūra, ar laiku var kļūt par noraidījuma iemeslu. Piemēram, ja kādreiz viņš mani piesaistīja ar savu humora izjūtu, ar gadiem varbūt sāku viņu uzskatīt par pārāk vieglprātīgu, ar kuru nav iespējams runāt nopietni. Ja kādreiz viņa rūpes un apņēmība sniedza drošības un sapratnes sajūtu, vēlāk tas var likties kā valdonība. Tas pats arī ar sievietēm – kādreiz viņas brīvība un neatkarība šķita pievilcīga, bet tagad tas traucē, jo viņa nepievērš uzmanību mājām un ģimenei.

Tādi mēs esam – sarežģīti un pārsteidzoši. Un nedrīkst aizmirst, ka ar laiku visas personības iezīmes pastiprinās – gan labās, gan ne tik patīkamās. Piemēram, cilvēks, kurš jaunībā bija ātri aizkaitināms, vecumā var kļūt par īgnu burkšķētāju, un tam būs nepieciešams daudz pacietības, savaldības un humora izjūtas, lai ar viņu sadzīvotu.

Turklāt jāpiemin arī cieņa pret individuālām gaumēm (kas, protams, mainīsies), tiesības brīvi rīkoties ar savu laiku un dažādām emocionālajām attiecību formām: daudzas saites izrādīsies īslaicīgas, cilvēki nāks un ies, un partneri arvien biežāk būs divatā. Šādā situācijā ir svarīgi saglabāt abiem ērti pieņemamu tuvības līmeni – lai viens otru nepārsātinātu, bet vienlaikus sniegtu rūpes, kuras katram vajadzīgas.

Lasi vēl: Noskaidro kādus cilvēkus nedrīkst “laist sev klāt” un kas liecina par to, ka šāds cilvēks tev tuvojas

Iespējams, tieši tāpēc rada bažas jauniešu “vienreizlietojamības” domāšana – pacietības trūkums, bieži vien balstīts uz kļūdainu pašvērtējumu, un pārliecība, ka galvenais ir tas, ko gribu es, un pārējo uzdevums ir mani darīt laimīgu. Tādas frāzes kā “kāpēc man vajadzīgas problēmas?” vai “labāk būt vienam nekā sliktā kompānijā” liek domāt, ka mainīties un pielāgoties jābūt otram, nevis man, un ka, ja nesaņemu to, ko gribu, un tieši tādā veidā, kā man tīk, tad visvienkāršāk ir attiecības pārtraukt.

Vecums, mīlestība un finansiāla drošība – ko tā ietekmē

Vēl viena būtiska tēma ir tas, kur mēs dzīves gaitā ieguldām. Kā jau minēts iepriekšējās nodaļās, mūs māca ieguldīt naudu un pūles materiālās lietās, un, protams, ekonomiskā drošība palīdzēs vecumdienās justies pārtikušam un mazināt ar novecošanu saistītās bažas. Bet arvien biežāk sastopama pārliecība, ka cilvēks ar naudu var viegli atrisināt jebkuru problēmu, tādējādi liekot domāt, ka jūtas un pieķeršanās ir sekundāras lietas.

Atšķirībā no tiem, kas kopā pavadījuši visu mūžu, ir arī drosmīgie, kuri sava emocionālā labuma vārdā pārtraukuši grūtas attiecības un sākuši dzīvi no jauna. Cilvēks, kurš apzinājies, ka dzīvo deformētās attiecībās – bez mīlestības un ar neizlabojamām problēmām – veic patiesu lēcienu pretī neatkarībai, cerībā, ka iegūtais vientulīgums pavērs durvis jaunai mīlestībai, un ar jauno partneri būs iespējams izveidot pietiekami veselīgas un stipras attiecības, lai kopā sagaidītu vecumdienas.

Iespējams, šie jaunie partneri nepazīs viens otru tik labi kā tie, kas kopā ir no jaunības, taču iepriekšējo attiecību pieredze ļaus viņiem darīt visu iespējamo, lai jaunajās attiecībās baudītu labo un mācītos no sliktā. Turklāt pāri, kas izveidojas brieduma gados, pieņemot lēmumu būt kopā, domā arī par to, vai viņiem ir iespēja un – kāpēc gan ne? – pat karsta vēlme kopā dalīt vecumdienas, ar visiem to priekiem un grūtībām.