Noskaidro kādus cilvēkus nedrīkst “laist sev klāt” un kas liecina par to, ka šāds cilvēks tev tuvojas

Anatolijs Mariengofs rakstīja: ir cilvēki, kuri sevi uzskata par savādākiem. Un dzīvo kā savādāki. Kādēļ tā…

Viņi pastāvīgi ir neapmierināti un runā par savu ne tik labo dzīvi. Problēmas darbā, ar radiniekiem, kāds personīgajā dzīvē nav pareizi rīkojies vai pateicis ne to, rindas veikalā, nozaudēti dokumenti, maz naudas… Un cilvēks izgāž savu rūgtumu uz citiem, ietekmējot dzīvi citiem, čīkst un sūrojas, īd un ātri aizsviļās. Ap viņu valda tumša, saspringta atmosfēra, viņš mūžīgi ir sliktā garastāvoklī…

Bet ja viņam pajautā: kāds ir viņa dzīves galvenais rūpju cēlonis? Kas ir uzgāzies tam cilvēkam kā smags slogs? Ko viņam nācies pārdzīvot? — nav ko atbildēt. Visaugstākais – viņš pastāstīs, kā reiz viņam netaisnīgi ielika trijnieku eksāmenā ģimnāzijā. Un tas arī viss viņa rūpju stāsts.

Mariengofs to rakstīja smagos laikos. Notikumu laiks – 1918. gads un divdesmito gadu sākums. Kad daudziem patiešām nāca īstas nelaimes… Bet šādi cilvēki vienmēr ir bijuši – tie, kuri sevi uzskata par tādiem. Lai gan ar viņiem nekas īpašs nenotiek – nekā tāda, kas nenotiktu arī ar citiem. Viņi vienkārši vienmēr ir neapmierināti, vienmēr no dzīves kaut ko prasa, izgāž emocijas uz citiem. Un vaino citus tajā, ka viņu dzīvē notiek kas neparedzēts. Lai gan viņiem nav ne jausmas, kas ir īsta nelaime – šiem “nelaimīgajiem cilvēkiem”.

No viņiem vajag turēties tālāk. Mariengofs uzskatīja, ka viņi tādi ir piedzimuši. Viņus nav iespējams izmainīt. Un vienmēr šie “rūpju cilvēki” meklēs, uz ko izgāzt savas emocijas. Ko vainot savā “rūpju” dzīvē. Vecākus, varu, kaimiņus, valsti, sliktos laikus, kaķi zem kājām – uz visu viņi izgāž savas emocijas. Visus un visu iespaido. Bet patiesībā viņu drūmajā dzīvē nekāda nelaime nav bijusi.

Lasi vēl: Dārza gurķu lapas izžūst un samazinās augļu daudzums – cēloņu un labošanas metožu pārskats

Toties citiem šie “rūpju cilvēki” sagādā lielas pārdomas. Mūžam neapmierinātie, raudulīgie, mūžam žēlojošies, no nieka taisa ziloni, mūžam aizvainotie – tie ir tie, ko sarunvalodā dēvē par “enerģijas ņēmējiem”. Pat atrasties blakus šādam cilvēkam ir grūti.

Taču dažreiz ir vērts pajautāt, kādu problēmu viņiem dzīve ir atnesusi, kādus pārbaudījumus liktenis devis – lai pārliecinātos: viņiem par īstām problēmām nav ne jausmas. Viņi uzskaita sīkas neērtības un savas bezgalīgās aizvainojuma sajūtas. Vai arī piemin vecāko radinieku aiziešanu – ko visiem nācies piedzīvot. Un arī pie tiem cilvēks nemaz nebija īpaši pieķēries. Viņam rūp tikai viņš pats un tikai viņa emocijas.

Lasi vēl: Augsne, kuru izracis kurmis ir ļoti noderīga augiem un istabas ziediem – dalāmies pieredzē un padomos

Ja jūti šādu cilvēku blakus, pajautā: “Kas tev noticis”. Ja atbilde ir vispārīga precizē, līdz saņem konkrētu atbildi. Tad arī viss kļūs skaidrs. Šādu cilvēku sabiedrībā noteikti nevajag uzturēties.

Labāk palīdzēt tiem, kuriem tiešām ir grūti. Kuri piedzīvojuši likteņa izaicinājumus un smagas problēmas. Bet pārsteidzoši – bieži šie cilvēki sevi neuzskata par nelaimīgiem. Viņi nesūdzas citiem par savu dzīvi. Viņi tiek galā ar savām emocijām, izkļūst no tumšā akas… Un atrod laimi. Tāpēc ka viņi zina – laime pastāv. Un spēj to izjust.

Un spēj par to pateikties. Tie arī ir laimīgie cilvēki. Cilvēki, kas spēj izjust laimi. Un dzīvot, vadoties pēc tās gaismas un siltuma…