Ko patiesībā nozīmē, ja esat atradis kāda cita maku un kā būtu pareizi jārīkojas

Nesen mēs atradām maku. Kāds bija pazaudējis maku, tajā bija kartītes un dokumenti. Mēs bijām svešā pilsētā

Kamēr nēsājām maku, lai to atdotu, bija dīvaina un nomācoša sajūta. Nē, piesavināties pat prātā nenāca. Bet bija sajūta, ka tas ir svešs. Kas pēc iespējas ātrāk jāatdod. Un atvieglojums nāca tad, kad bijām atdevuši. Nelāgs maks. Neizskaidrojama sajūta. Un tad sieva atcerējās stāstu no pagātnes.

Kāds bagāts cilvēks bija pazaudējis savu maku. Tajā bija daudz naudas — gan eiro, gan ārvalstu. Un “zelta kartes” klientiem no dažādām iestādēm. Toreiz nauda bija skaidra, papīra — tāda pamatīga, bieza paka. Un kāda trūcīga sieviete ar vīru atrada šo maku. Tik daudz naudas viņi savā mūžā nebija redzējuši.

Šie godīgie cilvēki ēda ūdenī vārītu putru un skābētus kāpostus. Algu toreiz nemaksāja mēnešiem ilgi. Vīrs ar sievu vispirms par saviem mazajiem līdzekļiem ielika sludinājumu avīzē, ka atrasts maks. Un pēc tam apmeklēja iestādes, kuru adreses bija uz vizītkartēm makā. Tur viņi pastāstīja, ka atraduši maku. Lūdza palīdzēt atrast īpašnieku.

Īpašnieks avīzi nelasīja, bet kādā izklaides vietā uzzināja, ka viņa maks ir atrasts. Piezvanīja, atbrauca, paņēma savu maku. Pajautāja godīgajiem laulātajiem: “Nu, vai esmu jums kaut ko parādā?” Pats neko nepiedāvāja. Bet vīrs ar sievu atbildēja, ka neko nevajag. Tā taču nav viņu manta. Labi, ka īpašnieks atradies! Viņi, protams, vispirms pajautāja, cik tur bija naudas, kādā krāsā pats maks, kas vēl tajā bija bez naudas. Un tad atdeva saimniekam. Un viss lieliski!

Bagātnieks šo stāstu stāstīja, smejoties. Un piebilda, ka uz pasaules mēdz būt tādi naivi cilvēki. Tikai vīrs ar sievu rīkojās visai nemuļķīgi. Bagātnieku drīz vien paša draugi un “biznesa partneri” pievīla, dalot viņa biznesu. Tāds bija viņa liktenis. Bet laulātie pārcieta grūtu un ne tik vieglu dzīvi, un pēc tam viss pamazām nokārtojās. Algu sāka maksāt, darbs sāka ritēt labi. Laiki mainījās. Laiki vienmēr mainās. Galvenais — nodzīvot līdz labām pārmaiņām.

Un svešu likteni ņemt nevajag. Svešas lietas un sveša nauda — tā ir sveša darba enerģija. Garnadzis, kā rakstīja filozofs Loks, čiepj ne tikai naudu. Viņš čiepj arī svešu dzīvi. Cita cilvēka laiks un spēks — tā ir viņa dzīve.

Lasi vēl: Kāpēc vecums mums šķiet biedējošs un kā iemācīties to pieņemt – praktiski padomi

Skaidrs, ka paņemt svešu — tas ir slikti, kā lai to negriež. Un mūsu zemapziņa tieši tā arī uztver svešas lietas paņemšanu. Ja zemapziņa ir vāja un zema — tad varbūt nekas nenotiek. Bet, ja cilvēkam ir sirdsapziņa — viņš pats sevi ilgi “grauzīs”. Un zaudēs vairāk, nekā ieguvis.

Bet ir vēl arī liktenis

Un svešas lietas un nauda, ko kāds ir pazaudējis, — tā ir sveša likteņa zīme. Bet likteņi mēdz būt dažādi. Dažreiz cilvēki apzināti atstāj dārgas lietas vai naudu, lai atbrīvotos no problēmām. Bet dažreiz pazaudē nejauši, kā tas bagātnieks. Eksperti uzskata, ka pazaudētām lietām ir simboliska jēga. Cilvēks dažkārt kaut ko pazaudē, lai izpirktu kaut ko… Vai atbrīvotos no kaut kā nepatīkama, slikta.

Bagātnieks savu maku saņēma atpakaļ — gluži kā ķēniņš Polikrāts savu gredzenu. Un arī viņam bumerangs atgriezās… Atrastais maks — tā ir pārbaude. Ja jūs atrodat svešu maku — jūs esat likteņa krustcelēs. Jūs kārtojat eksāmenu. Un no jūsu izvēles ir atkarīga jūsu nākotne.

Atrastais maks vai sveša vērtīga lieta — ja ir kaut mazākā iespēja atrast īpašnieku — ir zīme, ka dzīvē iestājies svarīgs periods. Likteņa ceļa krustceles, kā pasakās un mītos. Ja īpašnieku atrast pavisam noteikti nav iespējams, arī tad neieteiktu piesavināties atrasto. Labāk ziedot to kādam labam mērķim.

Lasi vēl: Strauji pieaugošu popularitāti iegūst jauna suņu šķirne – kas tajā tik īpašs un kāpēc arvien vairāk cilvēku to izvēlas

Ir izņēmumi — ja atradējs, piemēram, ir izsalcis. Un atrod naudu, bet īpašnieku patiešām nav iespējams atrast. Bet vēlāk, kad dzīve uzlabojas, šī nauda jāatdod — ar uzviju — kādam labam mērķim. Izņēmumi vienmēr pastāv, tie ir dažādi. Mūsu sirdsapziņa un prāts mums pateiks priekšā.

Un kurš ir godīgs — to var saprast tikai vēlāk. Godīgumu dažkārt sauc par muļķību. Godīgums — tā ir arī dvēseles tīrība. Aizsardzība. Un svešu mums nevajag — ne labu, ne sliktu, kā saka tautas paruna. Tās ir sensenas aizsargājošas vārdu zīmes.