Man ir 70, dzīvoju Īrijā jaunu dzīvi, ar jaunu vīru, bet dēla man vairs nav…

57 gadu vecumā es zaudēju savu vienīgo dēlu. 67 gadu vecumā es pārcēlos dzīvot uz Īriju. Šis ir sarežģīts stāsts par manu atgriešanos

Dzīvē ir jāmācās novērtēt katru mirkli. Un ja šonakt nav sanācis izgulēties — nav jau par ko bēdāties, izgulēšos pa dienu vai nākamajā naktī. Galu galā — uz darbu vairs nav jāiet! Mīļākā nodarbe ir vienkārši nepieciešama — vienmēr jāatrod, ar ko sevi nodarbināt. Un, ja aizraušanos ir vairākas, tas ir simtkārt labāk. Jaunībā un briedumā visam nepietika laika, bet tagad tas ir. Katram gadalaikam savs prieks: pavasarī un vasarā — iemīļotā dārzkopība, rudenī un ziemā — grāmatas un filmas. Cik vēl nav izlasīts, cik vēl nav noskatīts!

Par sevi jāgādā

Rūpes par sevi — tas ir prātīgs uztura izvēle — jācenšas izvairīties no kaitīgiem produktiem, pat ja tie garšo. Dārzeņi, augļi, žāvēti augļi, rieksti, zivis, vistas gaļa, piena produkti, putras — to es cenšos sev atļaut. “Atļaut” — skaļi teikts, jo bieži mani ar riekstiem un žāvētajiem augļiem palutina bērni. No baltmaizes, kūpinājumiem un saldumiem izvairos. Kafiju gan mīlu. Bez tās pagaidām nevaru.

Un vēl katru rītu, ja vien laikapstākļi ļauj, piespiežu sevi iziet ārā. Kāpēc “piespiežu”? Kāpēc ne ar prieku? Nu, lai nesamākslotu — no rīta nākas sevi pierunāt: “Ej, mīļā, ej! Elpo svaigu gaisu! Tas taču sirdij labi! Arī kājām vajag kustību!”

Viena diena manā mūžā

Uldis piedzima negaisa laikā. Un es to nesaku pārnestā nozīmē, kaut arī cik ļoti bagāta ir šī metafora. Nē, tas bija burtiski negaiss — 1983. gada 2. augustā. Tā bija tāda nakts, kad debesis plīst pušu, un katra māte jūtas kā kāda kosmiska centra punkts. Viņš nāca pasaulē skaļš un ideāls. Tikmēr viņa tēvs — pie draugiem svinēja.

Es aizgāju no tā cilvēka vēl pirms Uldis pateica savu pirmo vārdu. Šim bērnam bija dvēsele, it kā viņš piedzimis ar jau aktivizētu bibliotēkas karti. Kad Uldim bija 7, mēs kļuvām par komandu pret visu pasauli. Mēs dalījām brokastu pārslu kastītes, iekšējos jociņus, vienādus džemperus un dīvainu interesi ar video par vāverēm. Viņš kļuva par manu līdzdalībnieku šajā ilgajā, nežilbinošajā spēlē. Un tad kādu dienu — viņa vienkārši vairs nebija.

Brīdis, kad nodzisa gaisma

Es neaprakstīšu telefona zvanu. Es neaprakstīšu ceļu un to ka tas notika. Ne jau tāpēc, ka nevarētu. Bet tāpēc, ka, ja es to darītu, tu šo rakstu neizlasītu līdz galam. Un es gribu, lai tu to izlasi. Es pateikšu tikai vienu: kad aiziet tavs bērns — tas nav vienkārši. Tas ir gravitācijas sabrukums. Tu kļūsti par vienkārši attālu, kas klīst ap savu ledusskapi. Uldim bija 28. Negadījums kalnos, tā teica. Pēkšņi.

Es to jutu desmit garus gadus. Piecos gados es novecoju par trīsdesmit. Es pārstāju cept. Pārstāju zīmēt. Pārstāju pamanīt, kad kāds man pietur durvis. Un tad kādā maija otrdienā, pirms trim gadiem, es piecēlos un pateicu: “Pietiek.” Un tur viss kļuva dīvaini.

Sievietes deklarācija

Man bija 67, es biju bez naudas un neatcerējos, kad pēdējo reizi tīrīju zobus ar diegu. Bet kaut kas noklikšķēja. Nē, pat neklikšķēja — iekrakšķēja. Es vairs negribēju tikai būt. Ne tā kā iepriekš — vairs negribēju. Es uzrakstīju vienu teikumu pavisam jaunā dienasgrāmatā, kas bija domāta kā sākums: “Ar šo es paziņoju par priecīgu dumpi.” Tajā pašā nedēļā es pārcēlos no mājas, kur atvilktnē vēl gulēja Ulda zeķes uz Īriju. Tajā pašā mēnesī pieteicos par aizvietotāj skolotāju latviešu skolā. Un pēc trim mēnešiem pārcēlos uz mazītiņu dzīvokli, kur saules gaisma krita uz grīdas tā, it kā aplaudētu par to, ka es esmu pamodusies.

Ļaujiet man pastāstīt par vidusskolēniem: viņi ir traki ar tiem telefoniem. Bet viņi arī ir mazi cilvēciņi, kuri izmisīgi grib, lai viņus pamana. Un es viņus redzu. Caur brillēm. Ar dvēseli. No pirmdienas līdz piektdienai. Es mācu angļu valodu, bioloģiju, algebru un visu citu, no kā izbēguši īstie skolotāji. Mani sauc par “miss Bi”. Es neciešu TikTok lekciju laikā. BET atļauju vienu deju pauzi nedēļā — viņiem tas patīk kā dārgums.

Man tik ļoti patīk šis darbs, ka darīšu to tik ilgi, kamēr atradīšu mašīnas atslēgas saldētavā un aizmirsīšu, kāpēc “cos(x)” nav vienkārši drukas kļūda.

Kavalieris, kurš izskatās pēc nepatikšanām

Tātad. Dziļa ieelpa. Parunāsim par Bredu. Bredam ir 60. Viņš brauc ar motociklu. Viņam ir četri lina krekli. Viņš gatavo ar safrānu. Viņš mani sauc par “Džei-Bi”. Viņš parādījās dzejas vakarā, uz kuru mani pierunāja kaimiņiene — enerģijas plūsmu fane, kura reiz piespieda mani dzert seleriju sulu pilnmēness tikšanās laikā.

Breds lasīja dzejoli. Par siltām rokām, tomātu zupu un vēl kaut ko — es jau neatceros, jo tajā brīdī pirmo reizi desmit gadu laikā sajutu, kā atkal jūtos aizrauta. Viņš mani uzaicināja uz randiņu. Es teicu: “Labi, bet zini — es vakariņoju 16:30 un dažreiz pārāk jūtu līdzi filmām, piemēram “Titāniks” mani uzrunā pat 10x.”

Viņš atbildēja: “Ideāli. Es vāru lielisku zupu un mani var sastapt ar “spīdīgām acīm” pie auto apdrošināšanas reklāmām.” Kopš tā laika mēs kopā dejojam.

***

Te atkal kļūst dīvaini. Es sarunājos ar Uldi. Ne katru dienu. Bet bieži. Kad redzu multenē vāveri, kas taisa salto? Tas viņš atsūtīja, goda vārds. Kad pastāstu joku stundā un visa klase smejas? Tas viņš. Aplaudē. Kādu dienu es atradu uz ielas veiksmes cepumiņu. Vienkārši gulēja. Es to atvēru. Tur bija rakstīts: “Prieks nāk mazās zeķēs.” Paskaidro man to…

Prieka atkarīgā

Jā. Tā es sevi tagad saucu. PRIEKA ATKARĪGĀ. Es kaifoju no…

— Kā skolēni mani sauc par “miss Bi”
— Kā Breds masē man plecus, domājot, ka es guļu
— Svaigiem dvieļiem
— Ideāli nogatavojušiem avokado
— Vecu grāmatu smaržas
— Sveces gaismas drūmā otrdienā
— Tā, kā cilvēki mēģina uzminēt manu vecumu
— Tā, ka es atgūstos nevis tāpēc, ka pagāja laiks — bet tāpēc, ka es izvēlējos atgūties
— Tā, ka Uldis ir ar mani. Ne pelnos. Bet kā blēņas, mīlestība un dīvainas sakritības, kas aizdomīgi atgādina vadlīnijas.

Lasi vēl: Neesmu bijis vannā un mazgājies 8 gadus – jūtos lieliski

10. jūlijā, man paliks 70

Es ēdīšu kūku. Uzvilkšu gliterus. Ļaušu Bredam vēlreiz nolasīt to dzejoli par tomātu zupu. Es smiešos un likšu kādam pusaudzim apvelt acis. Es nopirkšu balonu un, visticamāk, to uzreiz pazaudēšu. Es neesmu svētā. Es neesmu “to palaidusi prom”. Es joprojām dažkārt pamostos, ilgojoties pēc Ulda galvas smaguma uz mana pleca kino vakaros.

Bet es vairs neesmu pazudusi vai apmaldījusies dzīvē. Es — esmu te un tagad. Un es gribu tev pateikt vienu:

Vēl nav par vēlu. Pasludini sev izaicinājumu. Izkāp no drupām. Izej saulē. Atrodi darbu, no kura smaida pat krunciņas. Apēd kūku. Mīli, ko vēlies. Un, svētā mierā, pārbaudi saldētavu — varbūt tur ir atslēgas.