Man ir 70, dzīvoju Īrijā jaunu dzīvi, ar jaunu vīru, bet dēla man vairs nav…

Breds lasīja dzejoli. Par siltām rokām, tomātu zupu un vēl kaut ko — es jau neatceros, jo tajā brīdī pirmo reizi desmit gadu laikā sajutu, kā atkal jūtos aizrauta. Viņš mani uzaicināja uz randiņu. Es teicu: “Labi, bet zini — es vakariņoju 16:30 un dažreiz pārāk jūtu līdzi filmām, piemēram “Titāniks” mani uzrunā pat 10x.”

Viņš atbildēja: “Ideāli. Es vāru lielisku zupu un mani var sastapt ar “spīdīgām acīm” pie auto apdrošināšanas reklāmām.” Kopš tā laika mēs kopā dejojam.

***

Te atkal kļūst dīvaini. Es sarunājos ar Uldi. Ne katru dienu. Bet bieži. Kad redzu multenē vāveri, kas taisa salto? Tas viņš atsūtīja, goda vārds. Kad pastāstu joku stundā un visa klase smejas? Tas viņš. Aplaudē. Kādu dienu es atradu uz ielas veiksmes cepumiņu. Vienkārši gulēja. Es to atvēru. Tur bija rakstīts: “Prieks nāk mazās zeķēs.” Paskaidro man to…

Prieka atkarīgā

Jā. Tā es sevi tagad saucu. PRIEKA ATKARĪGĀ. Es kaifoju no…

— Kā skolēni mani sauc par “miss Bi”
— Kā Breds masē man plecus, domājot, ka es guļu
— Svaigiem dvieļiem
— Ideāli nogatavojušiem avokado
— Vecu grāmatu smaržas
— Sveces gaismas drūmā otrdienā
— Tā, kā cilvēki mēģina uzminēt manu vecumu
— Tā, ka es atgūstos nevis tāpēc, ka pagāja laiks — bet tāpēc, ka es izvēlējos atgūties
— Tā, ka Uldis ir ar mani. Ne pelnos. Bet kā blēņas, mīlestība un dīvainas sakritības, kas aizdomīgi atgādina vadlīnijas.

Lasi vēl: Neesmu bijis vannā un mazgājies 8 gadus – jūtos lieliski

10. jūlijā, man paliks 70

Es ēdīšu kūku. Uzvilkšu gliterus. Ļaušu Bredam vēlreiz nolasīt to dzejoli par tomātu zupu. Es smiešos un likšu kādam pusaudzim apvelt acis. Es nopirkšu balonu un, visticamāk, to uzreiz pazaudēšu. Es neesmu svētā. Es neesmu “to palaidusi prom”. Es joprojām dažkārt pamostos, ilgojoties pēc Ulda galvas smaguma uz mana pleca kino vakaros. Bet es palikšu te, es neatgriezīšos mājās, jo tās man pārāk daudz atgādina. Varbūt tādēļ aizbrauc daudzi cilvēki…nezinu.

Bet es vairs neesmu pazudusi vai apmaldījusies dzīvē. Es — esmu te un tagad. Un es gribu tev pateikt vienu:

Vēl nav par vēlu. Pasludini sev izaicinājumu. Izkāp no drupām. Izej saulē. Atrodi darbu, no kura smaida pat krunciņas. Apēd kūku. Mīli, ko vēlies. Un, svētā mierā, pārbaudi saldētavu — varbūt tur ir atslēgas.