Viņš savā dzīvē nostrādājis pusgadsimtu, divas desmitgades vadījis vērtēšanas uzņēmumu, bet bija spiests pensionēties fiziskas pārslodzes dēļ.
89 gadus vecs vīrietis, kurš veselu pusgadsimtu darbojies automobiļu rūpnīcā, devās pensijā tikai pirms diviem gadiem, kad viņam bija 87 gadi, taču tagad viņš vēlas atkal atgriezties darbā, jo, kā pats saka, pensijas dzīve viņam šķiet vienmuļa. Lai gan viņš automobiļu nozarē nostrādāja piecdesmit gadus un vēl divdesmit gadus vadīja novērtēšanas firmu, pensijā bija jādodas, jo darbs prasīja pārāk daudz fiziska spēka.
Šis 89 gadus vecais vīrs, kurš vairāk nekā pusi gadsimta pavadījis automobiļu rūpniecībā, pārtrauca strādāt vien pirms diviem gadiem, bet nu apsver iespēju atkal iesaistīties darba tirgū.
Ričards Maas, kurš dzīvo Tempē, Arizonas štatā, ir 89 gadus vecs vīrietis, kurš vairāk nekā piecdesmit gadus darbojās automobiļu industrijā. Pat 80 gadu vecumā viņš turpināja vadīt vērtēšanas firmu. Viņš beidza darba gaitas pirms gandrīz diviem gadiem, jo darbs kļuva fiziski pārāk smags, lai gan garīgi joprojām jutās možs. Viņš atzinās, ka necieš pensiju. Intervijā Business Insider viņš sacīja, ka, ja tas būtu viņa ziņā, viņš turpinātu strādāt līdz pat mūža beigām.
Pēc viņa domām, “šādā vecumā bez darba zūd cerība”, viņš arī piebilda, ka darbs pensijā viņam bijis vairāk dvēseles piepildījumam, nevis naudas dēļ. “Man šķiet, ka tad, kad pārstāj strādāt, pazūd dzīves jēga. Tā es jūtos tagad.” Šī sajūta bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņš turpināja strādāt tik cienījamā vecumā, faktiski atsakoties no ierastās atpūtas. Viņš ir vēl viens no tiem pensionāriem, kuri vēlas palikt aktīvi, vai nu, lai uzturētu kontaktus ar citiem, sasniegtu vēl kādus dzīves mērķus, vai vienkārši tāpēc, ka rutīna sniedz ikdienas jēgu.
Savu darba dzīvi viņš uzsāka apdrošināšanas kompānijā.
Karjeru viņš sāka 1964. gadā kā apdrošināšanas novērtētājs uzņēmumā, kas bija saistīts ar General Motors, un turpināja strādāt šajā jomā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Šajā laikā viņš galvenokārt veica apdrošināšanas prasību izmeklēšanu, lai noteiktu atbildību, un darbs viņam nodrošināja gan materiālo labklājību, gan gandarījumu par to, ka varēja palīdzēt cilvēkiem, kuri cieta ceļu satiksmes negadījumos.
Kā viņš pats paskaidro, viņam visvairāk patika tas, ka ik dienu varēja palīdzēt risināt citu problēmas. Karjeras laikā viņš kopā ar sievu adoptēja divus bērnus, kuri tagad dzīvo netālu no viņiem. “Es palīdzēju cilvēkiem, kas cieta, bet vienlaikus arī rūpējos par to, lai uzņēmums neciestu zaudējumus,” viņš skaidroja un piebilda, ka šī apziņa, ka viņa darbs ir nozīmīgs, deva viņam motivāciju strādāt visu šo ilgo laiku.
89 gadu vecumā viņš joprojām ilgojas pēc darba, ko pameta tikai pirms diviem gadiem pēc ilgstošas karjeras automobiļu ražošanā.
Savā astoņdesmitajā dzīves gadā viņš pirmo reizi kļuva par uzņēmuma vadītāju. Viņš oficiāli pensionējās pēc daudziem gadiem dažādos viena uzņēmuma amatos, taču drīz vien sajuta tukšumu. “Pēc aiziešanas no darba mēs nedaudz ceļojām, bet arī vēl šur tur piestrādājām,” viņš atzina, uzsverot, cik svarīgi viņam bija būt aktīvam.
Pēc neilgas sadarbības ar kādreizējo skolnieku, viņš 2002. gadā piepildīja sen lolotu sapni – kļūt par uzņēmēju. Savas dzīves sešdesmitajos gados viņš nodibināja automobiļu novērtēšanas firmu, kas sadarbojās ar dažādām apdrošināšanas kompānijām, risinot atlīdzību jautājumus. Viņš atzina, ka uzņēmumu neveidoja peļņas dēļ, bet tāpēc, lai uzturētu sevi formā gan fiziski, gan garīgi, un turpinātu sniegt atbalstu citiem. “Godīgi sakot, tas bija ļoti piepildošs darbs, pat astoņdesmit gadu vecumā,” viņš sacīja.
Viņš nevēlējās doties pensijā, taču veselības stāvoklis viņam neļāva turpināt darbu.
Viņš vadīja savu firmu līdz brīdim, kad pirms diviem gadiem saprata, ka ar darbu saistītā fiziskā slodze kļuvusi pārāk apgrūtinoša. “Psiholoģiski man viss bija kārtībā,” viņš sacīja. “Bet darbs prasīja līst zem automašīnām, un tas kļuva pārāk smagi.”
89 gadu vecumā viņš joprojām izrāda vēlmi atgriezties darbā, neskatoties uz to, ka tikai pirms diviem gadiem beidza strādāt automobiļu rūpnīcā.
Pāreja no darba pilnas ikdienas uz klusumu nebija vienkārša pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem aktīvā darba. Tagad viņš brīvo laiku pavada lasot un skatoties televīziju, taču atzīst, ka šī ikdiena viņam vairs nesniedz motivāciju. Tāpēc viņš atklāti saka, ka necieš pensiju.
Viņš ir precējies jau 70 gadus un uzskata, ka tieši ģimenes dzīve bijusi viņa stiprā puse – tā viņu vienmēr emocionāli balstījusi gan darbā, gan mājās. Dzīve līdzās savai labākajai draudzenei viņam devusi drošību un spēku. Viņš arī aktīvi uztur saikni ar draugiem un mudina citus nepadoties darba gaitām tikai tāpēc, ka sabiedrība to sagaida.
“Man nav ko nožēlot,” viņš secina. “Cilvēkiem vienkārši jāizmanto viss, kas viņiem ir, lai darītu visu, ko spēj.”
[…] VIņš vienkārši nespēj mest mieru – 87 gadu vecumā devās pensijā, bet tagad atkal grib … […]