Viņš nevēlējās doties pensijā, taču veselības stāvoklis viņam neļāva turpināt darbu.
Viņš vadīja savu firmu līdz brīdim, kad pirms diviem gadiem saprata, ka ar darbu saistītā fiziskā slodze kļuvusi pārāk apgrūtinoša. “Psiholoģiski man viss bija kārtībā,” viņš sacīja. “Bet darbs prasīja līst zem automašīnām, un tas kļuva pārāk smagi.”
89 gadu vecumā viņš joprojām izrāda vēlmi atgriezties darbā, neskatoties uz to, ka tikai pirms diviem gadiem beidza strādāt automobiļu rūpnīcā.
Pāreja no darba pilnas ikdienas uz klusumu nebija vienkārša pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem aktīvā darba. Tagad viņš brīvo laiku pavada lasot un skatoties televīziju, taču atzīst, ka šī ikdiena viņam vairs nesniedz motivāciju. Tāpēc viņš atklāti saka, ka necieš pensiju.
Viņš ir precējies jau 70 gadus un uzskata, ka tieši ģimenes dzīve bijusi viņa stiprā puse – tā viņu vienmēr emocionāli balstījusi gan darbā, gan mājās. Dzīve līdzās savai labākajai draudzenei viņam devusi drošību un spēku. Viņš arī aktīvi uztur saikni ar draugiem un mudina citus nepadoties darba gaitām tikai tāpēc, ka sabiedrība to sagaida.
“Man nav ko nožēlot,” viņš secina. “Cilvēkiem vienkārši jāizmanto viss, kas viņiem ir, lai darītu visu, ko spēj.”
[…] VIņš vienkārši nespēj mest mieru – 87 gadu vecumā devās pensijā, bet tagad atkal grib … […]
[…] VIņš vienkārši nespēj mest mieru – 87 gadu vecumā devās pensijā, bet tagad atkal grib … […]