Tomātu lapu dzeltēšana pēc mēslošanas ir trauksmes signāls, ko daudzi dārznieki interpretē nepareizi. Bet tas var ietekmēt visu gaidāmo ražu, turklāt negatīvā veidā.
Bieži tiek vainotas kaites, lai gan cēlonis slēpjas uztura kļūdās, norāda pieredzes bagāti dārznieki. Noskaidrosim, kādas ir pašas izplatītākās kļūdas.
Visizplatītākā kļūda ir pārmērīga vai nepareiza slāpekļa lietošanas laika noteikšana. Liels slāpekļa mēslojuma daudzums ziedēšanas laikā provocē zaļumu augšanu, kaitējot augļiem.
Dzeltēšanu var izraisīt arī magnija deficīts, ko pastiprina kālija vai kalcija mēslošana. Magnijs ir centrālais atoms hlorofila molekulā, un tā deficīts traucē fotosintēzi.
Problēmas rodas, lietojot mēslojumu sausā augsnē vai zem dedzinošas saules. Koncentrēts šķīdums bojā sakņu matiņus, traucējot mitruma uzsūkšanos.
Minesotas Universitātes pētnieki norāda uz sabalansētas N-P-K attiecības nozīmi dažādos posmos. Sekundāro elementu ignorēšana noved pie fizioloģiskiem traucējumiem.
Asa dzeltēšana var liecināt par dzelzs absorbcijas bloķēšanu augsta pH līmeņa dēļ. Sārmainās augsnēs nepieciešama iepriekšēja paskābināšana vai mikroelementu helātu formas.
Auksts ūdens apūdeņošanai pēc mēslošanas izraisa saknēm temperatūras šoku. Tas īslaicīgi paralizē to funkcijas, novēršot lietoto elementu uzsūkšanos.
Lai izvairītos no kļūdām, pirms šķidrā mēslojuma lietošanas vienmēr aplaistiet augus. Izmantojiet kompleksus mēslošanas līdzekļus, kas īpaši izstrādāti tomātiem.
Pie pirmajām dzeltēšanas pazīmēm augsni bagātīgi aplaistiet ar tīru ūdeni. Tas samazinās sāļu koncentrāciju un samazinās sakņu sistēmas bojājumus.
Optimālais pH līmenis tomātiem ir 6,0–6,8, kas nodrošina barības vielu pieejamību. Regulāra skābuma kontrole novērš daudzas problēmas.
Apakšējo lapu dzeltēšana bieži norāda uz molibdēna deficītu. Šis mikroelements ir iesaistīts slāpekļa metabolismā, tā deficīts izjauc visu metabolismu.
Lapotnes mēslošana ar helātiem ātri kompensē mikroelementu deficītu. Tomēr tā neaizstāj galveno uztura kļūdu korekciju.
