Četri no rīta. Es stāvu uz saviem sešiem hektāriem un skatos uz tomātiem, kuriem bija jābūt sezonas lepnumam. Gaidīto tomātu bumbuļu vietā es redzu tukšus zarus, no kuriem nokrituši ziedi.
Atkal. Un tas ir par spīti tam, ka es tos katru vakaru godprātīgi laistīju, vilku lejkannas ar ūdeni, baroju saskaņā ar grafiku no dārzkopības žurnāla. Šogad ir tik liels karstums, ka pat vecie iemītnieki sāka sūdzēties. +37 ēnā jau trešo nedēļu pēc kārtas. Tomāti acīmredzami nav priecīgi par šādiem laikapstākļiem. Kaimiņiem ir līdzīga aina – kāds jau ir noplūcis tomātu ražu un pārgājis uz kabačiem.
Bet Judītei no piektā zemes gabala krūmi stāv zaļi, veselīgi un, pats galvenais, – apauguši ar mazām zaļām topošo tomātu bumbiņām. Viņa šeit apsaimnieko vasarnīcu jau vairāk nekā četrdesmit gadus, kopš padomju laikiem, kad zemes gabali tika sadalīti pirmo reizi.
Saruna pāri žogam, kas visu mainīja
– Judīt, kā tas, ka jūsu tomāti neizžūst? – Neizturēju, kad satiku viņu pie komposta kaudzes. – Es tos laistīju ar jodu, – viņa atbildēja tik vienkārši, it kā runātu par laika apstākļiem. – Es to daru jau trešo gadu. Agrāk es ar tām cietu karstumā.
Atzīšos, mana pirmā doma bija: “Lūk, sākās. Tagad viņa man stāstīs par sazvērestībām augošajam mēnesim”. Es esmu mūsdienīgs cilvēks ar agronomisko izglītību, lai gan jau sen strādāju ārpus savas specialitātes. Es ticu zinātnei, nevis vecmāmiņu pareģojumiem.
– Jods? – pajautāju ar acīmredzamu skepsi. – Nesmejies. Sākumā es arī tam neticēju. Kaimiņiene ciematā mātei to iemācīja. Viņa teica, ka jods ir vajadzīgs augiem, īpaši augiem, kuriem tas ir nepieciešams.
Jods šajā gadījumā darbojas kā adaptogēns – tas palīdz augam tikt galā ar stresu, nezaudējot reproduktīvo funkciju. Līdzīgi kā baldriāns cilvēka nervu sistēmai. Teorija izklausījās pārliecinoša. Bet es tomēr nolēmu sākt ar eksperimentu – apstrādāt tikai pusi.
Pirmā pieredze: starp cerībām un šaubām
3 pilieni aptiekas joda uz 10 litriem ūdens. Judīte mani brīdināja, lai nelietu vairāk, jo tas var sadedzināt saknes. Es to maisīju atsevišķā burkā, līdz tas pilnībā izšķīda – jodam ir ieradums uzkrāties pilienos. Laistīju vakarā, kad saule jau bija nokritusi aiz blakus esošajām ābelēm. Pēc parastās laistīšanas zeme bija mitra – svarīga detaļa, kā izrādījās. Joda šķīdumu nedrīkst liet uz sausas augsnes.
Lasi vēl: Šokolādes deserts bez cepeškrāsns: saldais ēdiens, kas gatavs dažās minūtēs
Pirmās trīs dienas es neko īpašu nepamanīju. Izņemot to, ka apstrādāto krūmu lapas šķita nedaudz elastīgākas. Bet tas varēja būt pašu izraisīts. Ceturtajā dienā es ieraudzīju kaut ko tādu, kas lika man noticēt: uz diviem krūmiem, kurus laistīju ar jodu, parādījās jaunas ziedu slotiņas. Un tie ziedi, kas bija dzelteni, pēkšņi sāka zaļot.
Pēc nedēļas atšķirība kļuva acīmredzama pat manam vīram. Apstrādātā dobes puse izskatījās kā bilde no dārzkopības žurnāla – zaļa, veselīga, ar daudzām olām. Neapstrādātā puse izskatījās kā lauks pēc sausuma.
– Labi, – atzina mans vīrs, – varbūt jūsu jodā kaut kas ir.
