Kad nav neviena, ar ko dalīties atbildībā par veciem vecākiem

Vienīgie bērni, pieaugot, saprot, ka viņiem nebūs ar ko dalīt atbildību par gados vecajiem vecākiem, kad tiem būs nepieciešama aprūpe un viņi vairs nespēs dzīvot vieni

Viņiem nav ne brāļu, ne māsu, tāpēc nav, uz ko paļauties — vienīgi uz savu vīru/sievu un saviem bērniem. Bet kā ir situācijās, kad ir brāļi un māsas? Šī situācija ir saprotama un zināmā mērā dabiska, atšķirībā no tādas, kur ģimenē ir daudz bērnu, bet vecāku aprūpe gulstas tikai uz viena pleciem. Citi bērni dažādu iemeslu dēļ izvairās no šī jautājuma un pat nesatraucas par to, vai viņu brālis vai māsa tiek galā, vai viņam vai viņai ir nepieciešama palīdzība, vai ar vecākiem viss ir kārtībā.

Šādu stāstu ir ļoti daudz. Nesen mana laba paziņa izstāstīja savu. Viņas vecākiem ir pieci bērni: divas meitas un trīs dēli. Visi jau ir pāri trīsdesmit un dzīvo atsevišķi. Māte nonāca neapskaužamā situācijā, bija aizdomas par nopietnām problēmām, bija nepieciešamas pārbaudes. Viss bija jādara ātri, tāpēc tika pieņemts lēmums negaidīt savu kārtu pēc valsts apdrošināšanas, bet veikt izmeklēšanu par maksu. Summa sanāca ievērojama. Viņa domāja, ka, tā kā viņi ir pieci, tad varēs izdalīt uz visiem, un viss būs kārtībā.

Taču beigās viss palika viņai un māsai, brāļi dažādu iemeslu dēļ atteicās piedalīties. Neviens no viņiem pat eiro nepārsūtīja.Neviens no viņiem nedzīvo trūkumā, visi labi pelna. Bet tiklīdz runa bija par finansiālu palīdzību mātei, visi nomazgāja rokas. Kāpēc tā notiek? Kāpēc vecāku aprūpe gulstas tikai uz viena bērna pleciem?

Ne vienmēr tas ir pieaugušo bērnu izpausme. Dažkārt tās ir objektīvas dzīves situācijas, kuras ir grūti ietekmēt. Piemēram, bērni dzīvo citā pilsētā vai valstī un fiziski nevar būt klāt, vai arī viņi spiesti pieskatīt mazbērnus, kamēr viņu pašu bērni strādā. Taču šeit vismaz varētu palīdzēt materiāli — apmaksāt pakalpojumus, lai tas, kurš rūpējas, būtu atvieglots. Tā arī ir palīdzība, un nozīmīga.

Bez objektīviem iemesliem pastāv arī subjektīvi. Piemēram, pieaugušajam cilvēkam ir aizvainojums pret vecākiem, ko viņš nespēj pārvarēt. Cilvēks uzskata, ka māte vai tēvs nav pelnījuši viņa uzmanību vecumdienās, jo bērnībā pret viņu izturējās vēsi. Atmiņā nāk vecas atmiņas, bērnības pieredze, un cilvēks it kā tā izrāda vecākiem, ignorējot viņu vajadzības.

Īpašuma strīdi

Ja vecāki jau laicīgi ir atklājuši savu testamentu un tas šķiet netaisnīgs, var darboties princips: “kam tiks vairāk no vecākiem, tas lai arī viņus aprūpē.” Var gadīties, ka par māti rūpējas meita, bet visu mantu māte slepus novēlējusi dēlam tikai tāpēc, ka visu dzīvi viņu ir mīlējusi vairāk.

Lasi vē: Sīpoli dzeltē – kā atbrīvoties no sīpolu mušas jūnija beigās un glābt ražu

Personības iezīmes

Vienā ģimenē, pie vieniem un tiem pašiem vecākiem, var izaugt ļoti atšķirīgi bērni. Kāds izaug atbildīgāks, citam šīs īpašības vispār nav. Un tieši visatbildīgākie uzņemas visu uz sevi, un pēc tam vēl saņem pārmetumus no brāļiem un māsām. Citi ne tikai nepalīdz vecākiem, bet arī kritizē to, kurš rūpējas: “dari nepareizi”, “baro ar ne to”, “runā ne tā” utt.

Es pat nezinu, kura situācija ir vieglāka — kad esi pilnīgi viens un nav uz ko paļauties, vai kad tev ir brāļi un māsas, bet faktiski esi tāpat viens.

Lasi vēl: Salds atradums: zemeņu sviesta recepte – īsts garšas baudījums un jaunatklājums mūsmājās

Un arī tas, ko darīt šādā situācijā, nav skaidrs. Aicināt citus bērnus uz savu apziņu, atgādināt, ka tie ir arī viņu vecāki, aicināt būt atbildīgiem par viņiem — nezinu, vai tas vispār iedarbosies. Variants – paciest, paļauties tikai uz sevi, nelikt liekas cerības uz brāļiem un māsām – daudziem kļūst par vienīgo iespējamo, un viņi turpina rūpēties, neskatoties ne uz ko.

Visas šīs iemesli patiešām pastāv.🤔 Cilvēcīga attieksme – tas ir viens. Bet, kad dzīvoklis tiek uzrakstīts uz viena no bērniem, bet palīdzēt ir jāpiedalās pārējiem – tā jau ir netaisnība. Kad tevi atņem no mantojuma, tas ir tā, it kā tev atklāti pasaka, ka tevi nemīl, ka tu esi nekas. Kāda jēga tad dāvināt savu mīlestību? Droši vien katrā ģimenē tas notiek citādi — vecāki taču vadās pēc kaut kā savās simpātijās.

Ja tu esi tas vienīgais bērns, kurš uzņemas atbildību par vecākiem, lai gan tev ir dzīvi brāļi un māsas — padalies ar savu pieredzi. Kā tu tiec galā? Kas tev palīdz šajos apstākļos?