Šīs 5 lietas 90tajos gados sievietēm bija kauns pirkt veikalā

5 preces, kuras cilvēkiem bija kauns pirkt veikalā — kas tās bija un kāpēc

Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies, kāpēc agrāk cilvēkiem bija neērti iegādāties to, ko šodien jebkurš skolēns var vienkārši nopirkt un samaksāt ar karti vai telefonu un doties tālāk savās darīšanās? Taču, kā zināms, tolaik vesela laikmeta kultūra tika veidota tā, ka jau no bērnības tika ieaudzinātas noteiktas morāles un sociālās normas, piemēram, pieticība, kautrība, pieklājība un, visbeidzot, cieņa pret apkārtējiem cilvēkiem.

Gandrīz katrs cilvēks tika audzināts tā, ka patiesi jēgpilnas ētiskās normas un principus, un nespēja dzīvot bez tiem — vismaz līdz 1991. gadam, kamēr, kā to pareizi formulēja pirms 100 gadiem, nemainījās jēdziens: “Sabiedriskā būtība nosaka sabiedrisko apziņu.”

Jā, patiešām, mums bija ideoloģija un vecāko viedoklis, un tas nozīmēja, ka veidojās noteikta cilvēku uzvedība uz ielas, ciemos, sabiedriskās vietās, mācību iestādēs un, protams, arī veikalā. Vai varēja iedomāties, ka kāds pircējs prasīs kaut ko no preču izsniegšanas punkta darbinieka, mēģinās pierādīt savu pārākumu un runās par patērētāju tiesību aizsardzību?

Toreiz sabiedrībā viss bija vienkāršāk un saprotamāk. Un tāpēc noteiktas preču grupas bija grūti iegādāties vienkāršam cilvēkam, īpaši jaunībā, kad viss ir pirmo reizi un pieaugušo stingrie skatieni jebkurā brīdī varēja radīt apmulsumu.

Man šķiet, agrāk mēs vairāk domājām par to, ko par mums teiks cilvēki un ko viņi par mums padomās, it īpaši veikalā, ņemot vērā, ka tur varēja ienākt jebkurš – radinieki, draugi vai skolotāji. Tāpēc šajā rakstā, balstoties uz cilvēku atmiņām, es apkopoju 5 preces, kuras bija kauns pirkt, pat sievietēm tajos laikos.

Sīpoli dzeltē – kā atbrīvoties no sīpolu mušas jūnija beigās un glābt ražu

Zivju diena: kauns pirkt mintaju vakariņām

Bija kauns pirkt mintaja fileju vakariņām. Šodien tam ir grūti noticēt un iedomāties, taču agrāk bija ļoti neērti pirkt mintaju slavenajā veikalā “Okean” vai tirgū. Kāpēc tā bija? Vispirms jāatceras par bagātīgo zvejas flotes lomu, kas piegādāja dažādus zivju produktus visās valsts pilsētās — saldētas zivis, svaigas zivis, dažāda veida konservi — un tas viss maksāja santīmus.

Vienkārša ķilava – no 18 kapeikām, moiva – 20 kapeikas, mintajs – 4 kapeikas par kilogramu. Zivis pusdienām vai vakariņām – menca, plekste, sams, karpa vai pat prostipoma – 56 kapeikas par kg.

Tad kāpēc pirkt mintaju, ja pievienojot 10 kapeikas un vēl 6, varēja nopirkt labu un garšīgu zivi visai ģimenei? Protams, bija kauns pirkt mintaju sev. Kā tolaik teica: “Man mintaju kaķim, tikai lai nav tik sāļš kā iepriekš.” Tas nozīmē, ka bija cilvēki, kuri to ēda, bet citi vienkārši taupīja budžetu — varbūt krāja naudu sekcijai vai ceļojumam pie jūras. Ar pilnu pārliecību var teikt — tolaik bija kauns pirkt šādu zivi, jo zivis tika ēstas regulāri un izvēle bija pieejama katram.

Izsargāšanās līdzekļi

Ikviens piekritīs, ka pirkt tādus līdzekļus bija neērti gan vīriešiem, gan sievietēm, lai gan biežāk tos tomēr pirka vīrieši. Vai arī vispār nepirka. Audzināšana, kas sākās jau 50. gados, veidojās tā, ka, ja sāki attiecības ar meiteni un viņa palika stāvoklī, vai jūs sākāt dzīvot kopā, tad civilā laulība nebija pieļaujama – tikai dzimtsarakstu nodaļa! Pretējā gadījumā – ko teiks cilvēki, vecāki, draugi? Meitenei tā bija tieša neērta lieta – dzīvot ar puisi attiecībās, neesot viņa sieva.

Toreiz viss bija vienkāršāk. Tagad – attiecības, brīvība, pļāpāšana… īsāk sakot – dzēsiet gaismu! Kad jauns vīrietis ieradās veikalā (kur bija pat trīs izmēri šim izstrādājumam), viņš vienkārši apjuka. Kurš tad zināja izmēru? Šodien tas ir anekdošu temats, bet toreiz katrs sev vaicāja: kādus man vajag? Nevienu to nemācīja. Un nemāca joprojām – ko parāda arī agrīnās grūtniecības statistika.

Pieredzējušie draugi ieteica: “Parādi divus pirkstus – rādītājpirkstu un vidējo – tad pārdevējs sapratīs, ko tev vajag.” Šis izstrādājums saucās “Izstrādājums Nr. 2”. Cena – 2 kapeikas 70. gadu beigās, 80. gados – 4 kapeikas gabalā. To ražoja masveidā kopš 60. gadiem, bet atrast varēja ne vienmēr un ne visur. Godīgi runājot – daudzi to nelietoja, jo partneris bija viens, un ko tad baidīties – tikai no grūtniecības.

Kāpēc bija kauns tos pirkt? Ja dzīvo mazpilsētā (tāda bija lielākā daļa tā laika pilsētu) – visi visus pazīst. Šodien nopirki  – rīt vecāki to uzzinās. Ja esi līdz 18 gadiem – tā ir liela problēma. Ja esi vecāks – satiksi paziņu, kas pēc tam sāks iztaujāt: “Ko tu tur pirki? Ar ko?” Tāpēc.

Sieviešu apakšveļas nodaļa un pircējs – vīrietis

Vīrietim pirkt sieviešu veļu – tas bija tabu! Tā bija nopietna problēma – katrs vīrietis to izjuta. Jo iedomāties, ka vīrs pats ietu pirkt sievai veļu – tas bija neiedomājami. Taču padomju gados bija liels trūkums pēc modernas, īpaši importētas veļas, tāpēc tam vienmēr bija pieprasījums. Ja redzi rindu – labāk ieņem vietu, un tad uzzini, kam tā rinda!

Tā gadījās, ka vīrietis iestājās rindā, domājot, ka atveduši kaut ko deficītu. Un izrādās – tā ir, piemēram, mežģīņu veļa. Un ko tad darīt? Kurš vīrietis zina savas sievietes izmēru? Kurš var izvēlēties viņai veļu? Tas prasa pieredzi. Ja kļūdīsies – kauns būs neizmērojams, bet ja rindā stāv sievas draudzenes vai viņas vecāki – vispār vāks

Tā ir tīri vīrišķa problēma. Bet vīriešiem nevajadzētu sūtīt viņus pirkt sieviešu apģērbu. Kaut arī dažreiz nācās – īpaši apavu veikalā, kad, piemēram, no Bulgārijas atveda modernas kurpītes – varēji iekarot mīļotās sirdi. Tad nācās izvēlēties: kaunēties vai nē.

Lasi vēl: Kā barot zemenes vēsā laikā; personīgā pieredze, kļūdas un padomi

Sieviešu higiēnas preces

Sievietes kautrējās pirkt higiēnas preces ! Ja paskatās uz kādu attēlu – pat instrukcijas redzamas! Šādas preces vienmēr radīja dalītas izjūtas, kad tās vajadzēja iegādāties – gan jauniem, gan veciem, gan sievietēm, gan vīriešiem. Īpaši sievietes kaunējās, kad parādījās paketes – no 70. gadu beigām. Daudzi vispār nezināja, kā tās lieto. Kurš gan uzdrošināsies pajautāt pārdevējam instrukciju, ja aiz muguras rindā stāv vīrieši ar askorbīnskābi?

Tā bija audzināšana – kaunēties. Ja vīriešiem bija grūti ar savām precēm, tad sievietēm – ar šīm. Uz viena iepakojuma bija uzraksts: “Paketes”, uz citiem – instrukcija. Piemēram: “Pirms lietošanas rūpīgi nomazgājiet rokas.” Tas norāda, ka daudzi pat nezināja, kā to lietot. Vai kāda sieviete toreiz sūtīja vīru pēc tām uz veikalu? Droši vien nē. Vīrietis kaunētos pērkot ko tādu.

Sieviete pērk tabaku

Sievietei bija neērti pirkt ko tādu. Nav noslēpums – agrāk sievietes smēķēja mazāk nekā šodien. Atceroties ģimenes sievietes – neviena to nedarīja. Šodien – gandrīz katrai otrajai rokā elektroniskā. Taču iedomāties, ka jauna meitene pērk tās kioskā, bija gandrīz neiespējami. Tas bija tabu, un uzreiz radīja nepareizu iespaidu par viņu. Varēja domāt, ka viņa pērk vīram, tēvam vai vectēvam, bet neērti tāpat bija ļoti.

Un zināmā mērā – tas bija pareizi. Taču no otras puses – nevajadzētu kaunēties pirkt to, kas tev nepieciešams. Un nevajag domāt par citu viedokli – jo cilvēks neko sliktu nedara, viss notiek pieklājības robežās.