Gurķu dobē atklāju nepatīkamus kaitēkļus – kā es turpmāk stādīju gurķus, lai pasargātu tos no kaitēkļiem

Foto: ekrānuzņēmums
Gurķi izdīga jau nākamajā dienā. Un sajauca man visus plānus. Jo no tiem tik lielu steigu es negaidīju. Un vēl tās nepatikšanas…

Es iemērcu sēklas piektdien, bet, atbraucot uz dārzu svētdien, ieraudzīju šo. Viss! Absolūti visas sēklas bez izņēmuma bija izdīgušas. Turklāt ne tikai izdīgušas – tās bija izdzinušas garus saknītes. Un, ja tās tuvākajā laikā neiestādīt, sēklas (starp citu, dažkārt nemaz nav lētas) būs zudušas. Nācies steidzami nodarboties ar stādīšanu. Un tad uzbruka strazdi…

Kā vislabāk dīgt sēklas

Vispirms dažus vārdus par to, kādā vidē es diedzēju sēklas. Gurķiem un citiem ķirbjaugiem tas ir ļoti svarīgi. Es vienmēr sēju jau uzdīgušas sēklas, lai netērētu laiku, gaidot asnus. Skaidrs, ka arī uzdīgušas sēklas dažkārt var neizdīgt. Bet vismaz es zinu, ka sēkla sēšanas brīdī ir dzīva.

Gurķus es sēju ar sēklām, ar dēstiem neaizraujos. Esmu ievērojusi, ka gurķi, kuri iesēti tieši zemē, izaug veselīgāki nekā tie, kas izaudzēti ar dēstu. Nu tad šogad to arī pārbaudīšu, ja vien kaitēkļi tos neapēdīs.

Gurķiem ir ļoti trausla saknīte. Kad tā sāk augt, tas notiek strauji. Turklāt uzreiz sāk veidoties sānu atzarojumi. Sakne cieši pieķeras substrātam, kurā tiek diedzēta. Šī iemesla dēļ gurķus nevajag dīgt ne audumā, ne vates disciņos. Ja saknīte aizķeras aiz šķiedrām, to būs grūti atdalīt, nesabojājot.

Foto: ekrānuzņēmums

Kur vislabāk dīgst

Zinu, ka daudzi dīdzina skaidās vai perlītā. No birstošiem materiāliem asnus tiešām ir viegli izņemt, nebojājot saknes. Taču šie materiāli ir jābūt pie rokas. Es rīkojos vienkāršāk. Gurķu un citu sēklu diedzēšanai izmantoju papīra dvieli. Nevis tualetes papīru, bet tieši dvieli. Starp tiem ir būtiska atšķirība. Tualetes papīrs ātri pārvēršas par blīvu masu. Dvielis saglabā slāņu struktūru un formu. Un labi uzsūc mitrumu.

Es saloku dvieli vairākās kārtās, pa vidu lieku sēklas un uzpilinu ūdeni, lai dvielis būtu mitrs, bet ūdens nestāvētu. Citādi sēklas var aizdvesties. Ļoti ērti. Ja sēkliņa izdzina saknīti, to viegli izņemt, nebojājot, vai arī “izgriezt” kopā ar papīra gabaliņu un iestādīt tādu, kāds ir. Vēlāk papīrs netraucēs augam attīstīties.

Tā kā gurķi ļoti mīl siltumu (to dīgšanai vajag apmēram 30 grādu temperatūru), bet dārza mājiņā apkure jau bija atslēgta, es liku trauciņu ar sēklām uz sildpaklājiņa. Ieslēdzu to, kam ir temperatūras regulēšana. Noregulēju līdz komfortablai temperatūrai šķīvītī ar gurķiem. Un mēs devāmies mājās. Turklāt es biju pārliecināta, ka man ir vēl dažas dienas, lai sagatavotu dobes!

Bet, kad svētdien atbraucām, mani sagaidīja pārsteigums! Visas sēklas bija izdīgušas kā viena. Un visas jau bija izdzinušas garas saknes ar sariņiem, it kā sakot, ka stādīt vajadzēja vakar. Jā, lai sēklas nesakaltu uz sildpaklājiņa, noteikti trauciņu pārklāju. Kā pārklāju izmantoju silikona vāciņus no skolas grāmatām. Tie ir stingri un caurspīdīgi.

Foto: ekrānuzņēmums

Atlidoja strazdi….

Un te iejaucās strazdi. No viņu ligzdas izlidoja putnēns. Pusaudzis. Un apsēdās uz dārza arkas, centīgi tēlojot zariņu. Mēs sākumā pat viņu nepamanījām. Bet tad atnāca kaķis. Un visi strazdi momentā sāka kustēties! Turklāt ne tikai vecāki. Sajūta, ka uz palīdzību atlidoja strazdi no visas apkārtnes. Sēž uz dārza arkas un tēlo, ka viņš tur bijis vienmēr. Izturība apskaužama!

Putni sāka riņķot ap mums, nirstot lejup, mērķējot acīs un apmētājot ar mēsliem. Strazds – maza putniņa lielumā kā dūre. Un es pat neiedomājos, ka tas var būt tik nepatīkami. Stāsti par to, ka strazdi mētājas ar mēsliem, šķiet amizanti. Dzīvē tas tā nav.

Viss nomierinājās, putnēns kaut kur pazuda. Bet visu dienu mūs uzraudzīja dežurstradži un biedēja. Tikmēr otro dobi siltumnīcā sagatavot nepaguvu. Un daļu gurķu nācās sēt stādu podiņos. Tos arī novietoju uz sildpaklājiņa. Redzēsim, cik ātri tie sāks augt (šķiet, jau sākuši).

Foto: ekrānuzņēmums

Lasi vēl: Rasols ar siļķi – mazliet neierasti, bet izrādās ļoti garšīgi

Siltumnīcā atklājās kaitēklis

Siltumnīcā atradu klātbūtnes pēdas. Pēc raksturīgajām bedrītēm zemē un it kā uzirdinātām joslām sapratu – šeit darbojusies maijvabole. Un mani gurķīši viņai būs vieglas pusdienas. Nācās izgudrot barjeras.

Visos ejās esošajos caurumos ieliku pa granulas kaitēkļiem. Kur zeme bija īpaši uzirdināta, ieraku granulu kaudzīti. Dobei izvietoju minimāli un ārpus bedrītēm. Paši kaitēkļi šoreiz nemanījās (par laimi), bet man vairs nebija ilūziju – tie bija viņu darbi. Gurķu aizsardzībai izmantoju piecu litru plastmasas pudeles. Nogriezu tām apakšu un konusveida daļu, atstājot maksimāli daudz no vidusdaļas. Sanāca ap 30 cm augsti plastmasas cilindri.

Zemes un virszemes kaitēkļi

Dobē izraku bedrītes. Iekšpusi piepildīju ar zemi, sajauktu ar zirgu mēsliem, ārpusi – ar izrakto zemi. Sanāca tādi kā podi ap 20–25 cm dziļi un ārpusē ap 5–7 cm. Pirmos pāris podiņus taisīju kā viengabala. Bet tad sāku griezt gareniski, lai vēlāk, kad gurķi būs stipri, būtu vieglāk izņemt plastmasu. Turpmāk plānoju stūrīšos un gar malu siltumnīcā stādīt samtenes. Maijvabolēm ieliet darvas ziepes, kaisīt pelnus un visādi citādi bojāt tām dzīvi.

Kad visi gurķīši bija iestādīti, man atkal iešāvās prātā doma: cilindrus var pārklāt ar nogrieztajiem pudeles dibeniem kā vāciņiem – būs kā mazas siltumnīciņas. Labi, ka nebiju paspējusi vāciņus izmest.

Vāciņi vienkārši uzlikti uz cilindriem (viens pa vidu bez vāka), saglabā siltumu. Virsū vēl pārklājām ar agro tīklu pāri stīpām. Siltumnīcu aizvērām. Zemē, izņemot zirgu mēslus, neko nepievienoju. Tajā brīdī sāka līt lietus. Nolēmām papildus pārklāt gurķus ar agro tīklu (siltumnīcā) pāri stīpām.

Kas bija ātrās un vienmērīgās gurķu dīgšanas iemesls? Otro dobi izveidot nepaguvu, un kā jau minēju, daļu sēklu iesēju podiņos. Domāju, ka tik strauji (vienā diennaktī!) un vienmērīgi gurķi izdīga pateicoties sildpaklājiņam. Vienmērīgi sadalīts siltums un temperatūras regulācija. Lai ko teiktu – mazā mehānizācija mūsu mikrodārzkopībā ir liels atspaids.