5 pazīmes, kas liecina par nelabvēlīgu darba vidi – sapratu tikai tad, kad bija jau par vēlu

Ne vienmēr mēs spējam nekavējoties pamanīt, ka darba vide sāk ietekmēt mūs nelabvēlīgi. Nereti tas notiek pakāpeniski — ar laiku, klusām. Noteikti uzvedības modeļi, temps un attiecību dinamika kļūst par ikdienas normu, pat ja zemapziņā rodas sajūta, ka kaut kas nav līdz galam līdzsvarā.

Nogurums, kuru vairs nepārvar pat brīvdienas. Sarunas, kurās vairs nav vietas atklātībai. Sajūta, ka labāk ir neizcelties un pielāgoties, lai “neradītu traucējumus”. Daudzi šādos apstākļos sev mēdz atkārtot: “Tā ir visur. Tas vienkārši ir darbs.” Taču šī pārliecība nereti attālina mūs no savām paša vajadzībām un ilgtermiņā var ietekmēt gan emocionālo līdzsvaru, gan profesionālo motivāciju.

Tālāk — pieci signāli, kas var norādīt uz to, ka vide, kurā strādā, iespējams, sāk zaudēt savu līdzsvaru. Un, ja kāda no šīm situācijām šķiet pazīstama, tas var būt vērtīgs brīdis pārdomām.

Tu jūties noguris jau pirms diena sākusies

Tu pamosties ar sajūtu, ka diena priekšā šķiet grūti uzsākama. Ne no miega trūkuma. Bet tāds, ko rada doma: “Atkal jāiet tur.” Ja nedēļas nogales sāk izskatīties pēc glābiņa, nevis atelpas, iespējams, tavs darbs noņem vairāk nekā sniedz.

Iespējams, tev netiek dota pietiekama kontrole pār savu laiku. Vai arī atmosfēra birojā ir nepārtraukti saspringta. Laika gaitā pastāvīga izsīkuma sajūta var kļūt par ierastu fonu, un cilvēks nemanot pierod pie sajūtas, ka tā vienkārši ir — pat ja iekšēji kaut kas liecina, ka tā nevajadzētu būt.

Tu nekad nezini, kāda būs kolēģu vai vadības attieksme

Reizēm smaidi, citreiz – klusē. Ne tāpēc, ka būtu noskaņojums tāds, bet tāpēc, ka birojā valda neparedzamība. Vienu dienu viss ir kārtībā, nākamajā – klusēšana, nepatika vai pārmetumi.

Cilvēks sāk apzināti kļūt atturīgāks, uzmanīgāks, pielāgoties videi, lai izvairītos no nevēlamām nesaskaņām.

Vairs neuzklausa – tikai “virza”

Idejas, priekšlikumi vai ierosinājumi tiek vienkārši “apieti”, novirzīti vai ignorēti. Sarunās tiek izmantoti termini “augšā nolēma”, “tā būs labāk” vai “te nav diskusiju”. Tā vietā, lai kopīgi virzītu darbu uz priekšu, tiek vienkārši pateikts, ko un kā darīt.

Ilgtermiņā tas rada sajūtu, ka tavs viedoklis nav vērtība. Darbinieks, kurš nejūt piederību un sadzirdētību, zaudē iniciatīvu un kļūst tikai izpildītājs.

Jūtas neredzams pat tad, kad dara visu pareizi

Savlaicīgs, precīzs, atsaucīgs. Bet – nekādas atgriezeniskās saites. Ne pateicības, ne atzinības, ne sarunas. It kā darbs notiktu “pašsaprotami”. Tā ir vide, kur uzskata – labi darīts darbs nav jāpiemin. Bet kļūda gan būs uzreiz pamanīta.

Tava motivācija. Tava pašcieņa. Tavs prieks par paveikto. Cilvēks, kuru nepamana, kādā brīdī vairs pats sevi arī neredz.

Biežāk runā par darbu ārpus darba nekā pašā darbā

Sūdzības draugiem, skaidrošanās mājiniekiem, pārdomas dušā – par darbu runāsi visur, tikai ne darbā. Un nevis tāpēc, ka tas būtu interesanti, bet tāpēc, ka tev nav kur to izlikt. Tā vietā veidojas klusums darba vidē, kam paralēli pieaug iekšējs diskomforts.

Vide, kurā cilvēks nespēj justies atvērti un dabiski, ar laiku liek pielāgoties. Taču, ja šī pielāgošanās notiek uz paša rēķina, pamazām tiek aizēnota paša izjūta par to, kas viņš ir.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Darba vieta ir vieta, kur pavadām milzīgu daļu savas dzīves. Tā ietekmē mūsu labsajūtu, attiecības, miegu, pat uztveri par sevi. Tā nav neizbēgama daļa no ‘pieaugušo dzīves’ – tā ir zīme, ka kaut kas ir jāmaina.