Vai vecākiem gados būtu jāprasa vai jāņem nauda no saviem bērniem

Ļoti tuva tēma priekš manis. Precīzāk sakot, tā par tādu kļuva pavisam nesen. Kad aizgāja mamma un attiecības ar bērniem kļuva, teiksim tā, caurspīdīgākas

Un uzrakstīt mani pamudināja tas, ka šodien saņēmu komentāru uz savu kādreizējo rakstu. Un it kā paskatījos uz sevi no malas. Es nekad neesmu uzskatījusi par sliktu palūgt naudu saviem bērniem, īpaši tad, kad tās ļoti pietrūkst. Reti, bet mēdz būt tādas situācijas, kad ir pilnīgi galējs stāvoklis. Es vienmēr prasu aizdot nevis iedot. Bet ne vienmēr bērni paņem naudu atpakaļ – viņi man ir dāsni.

It kā – kas tur tāds? Mammai grūti, mamma palūdza, iedeva. Mamma taču visu bērnību ieguldījās savos bērnos, sniedza visu nepieciešamo… Kāpēc gan tagad nepalūgt palīdzību? Viss it kā normāli. Nē normāli ir tikai tas, ka, lūdzot, mamma nostājas vājā pusē, izpilda ne savu lomu. Bērna lomu, kuram vajadzīga palīdzība, kurš vēl nav pieaudzis un nav patstāvīgs.

Un vēl – tas, ka pieaugušiem bērniem vispirms jārūpējas par sevi un savu ģimeni, – tas ļoti daudziem vecākiem ir kā trigeris. Atkal tas pats – “es tev devu, tāpēc, lūdzu, vispirms iedod mammai”. Starp citu, daudzi tā arī dzīvo, bet viņu bērniem ikdiena nav tā laimīgākā – tas ir skaidrs.

Es nerunāju par tām situācijām, kad patiešām ir problēmas un nav, pie kā vērsties. Es runāju par to, kad māte pilnībā uzliek rūpes par sevi uz bērnu pleciem. Lai gan viņai jau sen vajadzētu būt pieaugušai un sākt dzīvot savu dzīvi, beidzot atlaist dēlu vai meitu brīvībā.

Kad no rīta izlasīju to komentāru, man bija sajūta kā ar aukstu ūdeni aplietai. Vai tiešām arī es tāda pati? Vai tiešām arī es esmu kļuvusi par emocionālo lūdzēju? Palika pat jocīgi.

Pēc tam pasēdēju, padomāju, paanalizēju. Ja jau vēl spēju paskatīties uz sevi no malas un analizēt, tad vēl viss nav zaudēts. Bet man tas ir kā zvans. Vēlreiz padomāt – vai tiešām vajag lūgt palīdzību bērniem? Varbūt ir vēl kāds tuvumā? Varbūt pati tikšu galā? Tiku taču galā, kad bērni auga, bet vīrs bija prom – tātad varēšu arī tagad.

Starp citu, man biežāk jautājumi bija nevis par naudu, bet par fizisku palīdzību. Saprotu, ka tagad visiem maz laika – sava dzīve, darbs, draugi. Bet ir lietas, ko pati nevaru izdarīt. Piemēram, izjaukt iebūvēto sienas skapi. Lūdzu, dēli neatsaka, bet arī neatbrauc. Viena atbilde – pagaidām nav laika. Es bez pārmetumiem, bet dažreiz pārņem emocijas. Atkal tas pats: “Es taču jums, bet jūs…” Paldies Dievam – ne skaļi.

Apstājos. Apskatījos sludinājumu portālu. Pakalpojumi nemaz nav tik dārgi. Tātad – pasūtīšu pati. Starp citu, pastaigāties, aiziet uz kafejnīcu – uz to mani bērni paši aicina un cienā, protams.

Lasi vēl: Kā novirzīt auga enerģiju augļu veidošanai, nevis zaļās masas augšanai

Bet mana mamma kādreiz mēģināja kļūt par bezpalīdzīgu un maziņu – un tas nebija vēlākajos gados, kad viņai patiešām bija vajadzīga fiziska palīdzība. Tas notika, kad viņai beidzās personīgā dzīve, un viņa nolēma nodarboties ar manējo. Bet man jau tad bija ģimene, un pati biju tādā situācijā, kad pašai gribējās lūgt palīdzību, bet neviens neskrēja mani glābt.

Rakstu ar emocijām un aicinu uz sarunu. Ko jūs domājat? Vai vajag lūgt palīdzību vai labāk visu darīt pašai?