Kāpēc cilvēki pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas skatās ūdenī – sena metode no Latgales

Netrūkst brīžu, kad jāpieņem būtiski lēmumi – gan lielāki, gan ikdienišķi. Mēs bieži meklējam padomu citos, lasām, salīdzinām, domājam loģiski. Bet reizēm ar to nepietiek. Ir situācijas, kad šķiet – vajag vienkārši apstāties un pabūt ar sevi.

Tieši to kādreiz darīja Latgalē. Pirms svarīga soļa cilvēki mēdza apsēsties klusumā un skatīties ūdenī. Šis vienkāršais ieradums palīdzēja sakārtot domas un sajust, ko pats patiesībā vēlas. Tā nebija ne maģija, ne brīnumi – vienkārši veids, kā mierīgi un pārdomāti tikt skaidrībā ar savām domām.

Šodien, kad apkārtējās skaņas ir skaļākas nekā jebkad, šī metode iegūst jaunu jēgu. Šajā rakstā iepazīstinām ar ūdens skatīšanās tradīciju – kā tā izskatījās un kāpēc tā joprojām var būt noderīga ikvienam.

Ko īsti nozīmē “skatīties ūdenī”?

Šī metode bija vienkārša – cilvēks, kurš stāvēja kāda svarīga lēmuma priekšā, paņēma trauku ar tīru ūdeni, apsēdās mierā un uz brīdi vienkārši skatījās ūdens virsmā.

To mēdza darīt pirms kāzām, lieliem pirkumiem, pārcelšanās vai svarīgas sarunas. Parasti to veica klusumā – dažkārt no rīta, kad vēl viss apkārt bija mierīgs, dažkārt vakarā, kad diena bija galā.

Ticējums bija vienkāršs:

“Ja ūdens rāms – prāts mierīgs. Ja parādās virpulis, ēna vai kustība – vēl nav īstais brīdis.”

Cilvēki neticēja, ka ūdens tiešā veidā pasaka atbildi. Drīzāk viņi izmantoja šo brīdi, lai atslēgtos no apkārtējā un ieklausītos sevī. Skatoties ūdenī, viņi it kā “atslāņoja” visas liekās domas un sajūtas – līdz palika tikai tas, kas patiešām svarīgs. Sakārtot prātu, ne “zīlēt”

Mūsdienās mēs to varētu salīdzināt ar apzinātības brīdi vai klusuma meditāciju. Tas bija laiks sev – bez trokšņiem, bez citu ietekmes. Vecākas paaudzes cilvēki teica, ka, ja skatoties ūdenī jūti, ka iekšēji kļūst nemierīgi, tad iekšēji jau ir skaidrs, ka izvēle nav pareiza. Ja rodas miers – tad ceļš ir īstais.

Kāpēc tieši ūdens?

Latgalē bieži teica, ka ūdens “glabā domas”. Tāpēc svarīgi bija izmantot tīru ūdeni – no akas vai avota. Krāna ūdeni reti izmantoja – uzskatīja, ka tas “nestrādā”.

Ūdenim tika piedēvēta ne tikai emocionāla, bet arī fiziska skaidrība. Tīrs ūdens palīdzēja “redzēt skaidri” arī pašam sevi.

Ko cilvēki mēģināja “saredzēt” ūdenī?

Šie bija vienkārši novērojumi, kas vairāk attiecinājās uz sajūtām nekā uz konkrētām zīmēm:

• Vai virsma ir mierīga vai kustas, pat bez acīmredzama iemesla

• Vai ūdenī parādās ēnas vai negaidīti atspīdumi

• Vai vērotāja sejā mainās izteiksme – smaids, nemiers

• Vai ūdens šķiet citādāks nekā vajadzētu – piemēram, auksts vai silts pret sajūtām

Daži pat teica, ka nejaušs puteklītis vai burbulis uz ūdens virsmas var būt “vēstījums” – īpaši, ja tas parādījās tieši brīdī, kad domās uzdevuši jautājumu.

Vai tas darbojas arī šodien?

Protams, mūsdienu cilvēks var uz šo paskatīties ar humoru vai skepsi – tas ir saprotams. Bet būtība nav tajā, lai saskatītu kaut ko pārdabisku.

Skatīšanās ūdenī bija veids, kā radīt apzinātu pauzi. Tādos brīžos cilvēki nedarīja neko citu – tikai domāja, juta, elpoja. Un tieši tādu brīžu bieži vien šodien pietrūkst.

Nav svarīgi, vai ūdens “pasaka priekšā”. Svarīgāk ir tas, ka šī vienkāršā darbība atgriež uzmanību uz iekšējo sajūtu – un ļauj cilvēkam pieņemt lēmumu nevis steigā, bet ar skaidru prātu.

Padalies ar draugiem, lai viņi arī uzzina par šo interesanto Latgales tradīciju!