Kāpēc patiesībā pieaugušiem bērniem nepatīk komunicēt ar saviem vecākiem un vecvecākiem

Vecāka gadagājuma cilvēki bieži apgalvo, ka pieaugušie bērni nevēlas viņiem zvanīt, reti viņus apciemo, maz komunicē, aprobežojoties ar sadzīviskām tēmām

Es neuzskatu, ka nekomunicēt ar vecākiem ir pareizi, taču tomēr varu iedomāties, kāpēc tas tā notiek. Mums, pieaugušajiem bērniem, vajadzētu izturēties iecietīgāk pret vecuma izraisītajām pārmaiņām mūsu vecākos, pievērst viņiem uzmanību, cik vien tas iespējams.
Es vienmēr domāju par to, ka agri vai vēlu nāksies sev uzdot jautājumu – vai es darīju visu pareizi, vai pietika manas uzmanības pret vecākiem, kamēr viņi bija?

Man šķiet, ka labāk ir dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu un apziņu, ka viss iespējamais tika izdarīts. Saziņa ir divvirzienu process, tāpēc arī vecākiem jāpievērš uzmanība tam, kā un par ko viņi runā. Ir vairāki populāri iemesli, kāpēc pieaugušie bērni nevēlas komunicēt ar saviem vecākiem.

1. Vecāki neatbalsta sava bērna partneri

Piemēram, viņi var uzskatīt, ka dēls apprecējies veltīgi, ka šī sieviete viņam nav piemērota, vai ka meita ir pelnījusi labāku vīrieti par savu vīru. To pat nevajag pateikt skaļi – negatīvu attieksmi ir grūti noslēpt. Protams, pieaugušajam bērnam šāda attieksme no vecāku puses ir nepatīkama, tāpēc viņš cenšas samazināt komunikāciju.

2. Vecāki māca saviem bērniem, kā audzināt mazbērnus

Audzināšanas pieeja šobrīd ir mainījusies – mēs audzinām bērnus nedaudz citādi nekā mūs audzināja. Daudzas lietas mūsu vecāki nesaprot, nepieņem vai neuzskata par pareizām. Labu nodomu vadīti, viņi iejaucas audzināšanā, taču tas bieži izraisa problēmas.

3. Vecāki pastāvīgi atgādina par pagātnes kļūdām

Katram no mums ir sava pagātne – kļūdas, kuras gribētos pēc iespējas ātrāk aizmirst. Ir loģiski, ka vecāki bijuši šo kļūdu liecinieki. Un viņi ik pa laikam par tām atgādina, „baksta” šajās vietās un atmiņās, izraisa nepatīkamas sajūtas. Tiklīdz dalies ar ko svarīgu vai lūdz palīdzību, viņi uzreiz atceras pagātni, pārmet par kļūdām un pat var pateikt: „Ja toreiz nesanāca, tad tagad arī nesanāks.”

4. Vecākiem vienkārši neinteresē, kas notiek bērna dzīvē

Diemžēl tā notiek bieži – vecāka gadagājuma cilvēku interešu loks sašaurinās. Viņus sāk interesēt tikai ziņas, seriāli, dienas vai nedēļas ēdienkarte, dažādi sīki sadzīves jautājumi. Viņi īpaši neiesaistās savu bērnu dzīvē, paliek vienaldzīgi, visa saziņa aprobežojas ar sīkām tenkām par radiem un pienākuma jautājumiem kā: „Vai viss labi?”, „Nekas slikts nav noticis?”

5. Vecāki turpina izturēties pret pieaugušajiem bērniem kā pret maziem: māca dzīvot, kritizē, pavēl

Mēs vienmēr vecākiem būsim bērni – tas ir saprotams. Un zināmās situācijās tas nav nekas slikts. Bet, kad mums jau ir pāri 30, kaitina, ja vecāki izturas tā, it kā mēs vēl būtu piecgadīgi un neapzinīgi.

Pieaugušo bērnu attiecības ar vecākiem vecumdienās ir ļoti jūtīga tēma, kur atbildība gulstas uz abām pusēm.
Katram ir savi sarežģījumi, apstākļi un ierobežojumi. Taču tas nenozīmē, ka nevar atrast kompromisu. Ceru, ka jūs to esat atraduši un jūsu attiecības ir kārtībā.

Lasi vēl: Laputis nokrita pēc vienas apstrādes un vairs neparādās – tas ir iespējams

6. Uzskata, ka bērniem ir pienākums palīdzēt

Jā, ir pienākums, bet viss ir atkarīgs kā to pasniedz. Vecākiem ir jāsaprot, ka jaunajiem vairs nav tik daudz brīva laika līdz ar ģimenes parādīšanos. Tad kad bērni bija jūsu ģimenē viņi bija pieejami visu laiku un tagad, kad situācija ir pamatīgi izmainījusies, vecāki nevar atrauties no šīs sajūtas.

Dzīves ritms ir kļuvis tik ātrs, ka jaunajai paaudzei patiešām daudz kam vairs neatliek laika un vecāka gadagājuma cilvēki to nesaprot. Viņi sēž ar pulti rokās un pieprasa tūlītēju palīdzību. Ne visi protams, bet tie kuri tā nedara, tiem arī nerodas vajadzība lasīt šāda veida rakstus.

Lasi vēl: Kurmji radīja lielu postu manā pagalmā, bet nu jau 3 gadus tos neesmu pat redzējis – dalos pieredzē

7. Pārmet par to, ka jūs nezvanāt vai nebraucat

Ar laiku bērni sāk izjust patiesu vainu, jo darba daudz, sava ģimene prasa daudz laika – pulciņi, skola, iepirkšanās, gatavošana un vēl neatbildēts zvans no mammas vai vecmammas. Pēc laika var gadīties pat tā, ka šis bērns nevēlēsies atbildēt uz zvanu, jo zinās, ka otrā galā jau sastādīts saraksts ko nu teikt sen nedzirdētajam bērnam – kāpēc atkal neatbildi, kāpēc neatvedi, kāpēc nenopirki utt. Ja tu neesi šajā tēmā, tad apsveicu – tev ir ļoti paveicies!

Mēs visi mācāmies un augam – gan bērni, gan vecāki. Ja tev ir vēlme saprast un būt tuvumā, kamēr tas vēl ir iespējams – tev ir paveicies!
Pat neliels solis pretim otram var kļūt par sākumu lielām pārmaiņām. Izturēsimies cits pret citu ar cieņu, pacietību un mīlestību– tas ir visvērtīgākais, ko varam dot. Mans tētis vienmēr, jau no pašas bērnības ir teicis: “Izturies pret savu tuvāko tieši tā, kā gribi, lai pēc tam izturas pret tevi”.

Ja tu esi šajā sarakstā, kur attiecības nav gluži kārtībā – kā jūs domājat, kāda ir tam iemesls? Ja jums patika šis raksts, lūdzu, uzspiediet „patīk” .