Vecmāmiņa nekad negāja gulēt bez papīra lapas zem spilvena – kad uzzināju iemeslu, viss kļuva skaidrs

Viņa darīja to katru vakaru — šķita vienkārši, pat dīvaini. Taču, kad uzzināju patieso iemeslu, sapratu, ka šis klusais ieradums var palīdzēt arī man.

Dažām lietām nav nepieciešams izskaidrojums — tās vienkārši iedarbosies. Tikai vēlāk saproti, ka tās bijušas kā klusi ieradumi, kas palīdz dzīvei ieiet pareizajā ritmā. Bērnībā, ciemojoties pie vecmāmiņas, man vienmēr likās, ka viņa zina ko tādu, ko citi neapzinās.

Viņa darīja visu ar mieru. Nevis lēni, bet pārdomāti. No viņas plūda sajūta, ka viss ir savā vietā. It īpaši to varēja sajust vakaros, kad viņa gatavojās miegam. Tieši tad, kad istabā iestājās klusums, viņa paņēma nelielu papīra lapiņu, ko rūpīgi nolika zem spilvena. Katru vakaru. Bez izņēmuma.

Sākumā to uztvēru kā nejaušu ieradumu. Bet tas atkārtojās pārāk bieži, lai būtu nejaušība.

Un tad kādā vakarā es uzdrošinājos pajautāt: “Kāpēc tu katru nakti turi papīra lapu zem spilvena?”

Viņa uz mani paskatījās un ar vieglu smaidu atbildēja: “Tā ir vieta, kur atstāju visu, kas man vairs nav jādomā.”

Vienkāršs ieradums ar pārsteidzošu iedarbību

Katru vakaru, pirms gulētiešanas, vecmāmiņa paņēma nelielu papīra lapu un uzrakstīja uz tās kaut ko par aizvadīto dienu. Tas nebija nekas sarežģīts vai garš. Parasti – tikai viens teikums. Piemēram:

“Šodien viss izdevās.”
“Rīt mēģināšu vēlreiz.”
“Pateicos par šo dienu.”

Dažreiz viņa uzrakstīja, kas viņu bija iepriecinājis – pat ja tā bija tikai tase garšīgas tējas vai jauka saruna. Citreiz – vienkārši atzīmēja, ka diena bijusi sarežģīta vai nav bijis spēka visam tikt līdzi.

Kad doma bija pierakstīta, viņa lapiņu salocīja un nolika zem spilvena. Tas bija veids, kā “nolikt malā” dienas notikumus pirms miega.

“Kad uzrakstu, vairs nav jādomā,” viņa teica.

Viņai šī darbība palīdzēja noslēgt dienu. Tā vietā, lai ilgi grozītos gultā, domājot par visu, kas noticis vai vēl jāizdara, viņa vienkārši pierakstīja un atstāja to tur — uz papīra. Un ļāva sev atpūsties.

Kāpēc tas darbojās?

Vecmāmiņa nekad negāja gulēt ar aizņemtu skatienu vai saspringtu seju. Viņas vakari bija kā lēna gaismas nodzēšana — bez steigas, bez pārdomām par to, ko vajadzēja izdarīt citādi. Viņa neprasīja no sevis perfektu dienu. Viņa vienkārši atlaida to, kas bija noticis.

Un šis pavisam vienkāršais ieradums — pierakstīt dienas nobeigumu uz mazas lapiņas — palīdzēja viņai neņemt līdzi spilvenā ne sarunas, ne notikumus, ne klusos pārmetumus sev.

Lapa uzsūca dienu kā balts audums — un ļāva rītam sākties no jauna, nevis turpināt vakarējo.

Kad to pamēģināju pats

Sākumā tikai eksperimenta pēc — uzrakstīju: “Ne viss šodien izdevās, bet tas ir labi.”

Noliku zem spilvena un apgūlos. Un kaut kā nemanāmi galvā kļuva vieglāk.

Pēc pāris dienām es atkal ķēros pie papīra. Rakstīt nevajadzēja daudz. Pietika ar vienu vienkāršu rindu. Un lēnām tas kļuva par manas dienas klusāko, bet vērtīgāko mirkli.

Nepieciešams pavisam maz:

• Neliela papīra lapa

• Viena doma, kas traucē, vai sajūta, ko gribas noslēgt

• Un spilvens, zem kura šo domugraudu atstāt

Tu vari uzrakstīt pateicību. Vari uzlikt uz papīra to, kas traucē aizmigt. Dažreiz pietiek ar vienu vārdu vai teikumu. Nav svarīgi, ko tieši raksti — svarīgi, ka tu to dari priekš sevis.

Šis nelielais ieradums var palīdzēt noslēgt dienu ar skaidrāku galvu un mierīgāku sajūtu.

Pamēģini — iespējams, arī tev tas kļūs par vakara daļu, bez kuras nemaz vairs negribas doties gulēt.

Padalies ar draugiem, lai viņi arī uzzin – varbūt kādam tieši šovakar tas būs tieši laikā!