Lielas saimniecības īpašnieks pie Siguldas un slaucēja – mīlestība, kuru vēl tagad daudzi atceras

Visa šī situācija noveda līdz strīdam un rokas pacelšanai. Anna, nespējusi izturēt to, izskrēja no mājas laukā tumsā.

Nākamajā dienā Anna neieradās darbā, un kad viņa arī otrajā dienā neparādījās, Viktors, satraukts par viņas pazušanu, kopā ar iecirkņa likumsargu Liepiņu devās pie viņas vecākiem. Viktors norādīja likumsargam, ka jau sen zināms, ka viņas audžuvecāki ierauj un neļauj Annai normāli dzīvot. Likumsargs attaisnojās, ka nav bijis nevienas oficiālas sūdzības.

Ierodoties pie audžuvecākiem, viņi saprata, ka viņi nezina, kur Anna varētu būt, taču kaimiņš Ivars viņiem pastāstīja, ka dzirdējis runas, ka kaimiņu ciemā pie vecmāmiņas Demidas esot sasirgusi meitene. Viktors un Liepiņš steidzās uz turieni, Viktoram sirds nemierīgi dauzījās, jo viņš baidījās, ka tā varbūt nav Anna.

Nonākot pie Demidas, vecmāmiņa viņiem jautāja, vai viņi meklē kādu, un, ieraugot Liepiņu, atcerējās, ka meitene miegā bija pieminējusi kādu Viktoru. Vecmāmiņa viltīgi pasmaidīja, kad saprata, ka viņi meklē Annu.

Demida, viltīgi pasmaidot, jautāja, vai kāds no viņiem šeit ir Viktors. Kad viņa sapfrata situāciju, atļāva viņiem ienākt mājā. Ieejot aiz aizkara, Viktors beidzot ieraudzīja Annu, un atviegloti atvilka elpu, saprotot, ka viņa ir atrasta un drošībā. Anna nedaudz pasmaidīja, redzot viņu.

Demida, vērojot šo ainu, aizkustināta noslaucīja acis ar kabatlakatiņu. Viņa bija piedzīvojusi daudz savā dzīvē, un sirds viņai teica, ka Viktors un Anna ir lemti viens otram. Viņa sajuta, ka laimīgas kāzas varētu būt tepat aiz stūra, jo abi jaunie cilvēki skatījās viens uz otru ar acīm, kurās bija redzama vēlme pēc kopīgas nākotnes, pat ja ceļš uz laimi nebūs viegls.