Lielas saimniecības īpašnieks pie Siguldas un slaucēja – mīlestība, kuru vēl tagad daudzi atceras

Visi šie notikumi risinājās jau deviņdesmito gadu laikā, kad sabiedrībā valdīja liela nedrošība, lauksaimniecībā bija haoss, un daudziem cilvēkiem trūka darba iespēju.

Sestdienu un svētdienu tirgus Siguldā piesaistīja ne vien vietējos iedzīvotājus, bet arī ļaudis no tuvējām lauku saimniecībām un ciematiem. Tirgū pārdevēji piedāvāja visu, kas vien bija pārdodams – sākot no dārzeņiem līdz dažādām precēm, gan jaunām, gan lietotām.

Tajā dienā arī Viktors ieradās tirgū, lēni staigājot gar tirgotāju rindām un rūpīgi aplūkojot preces un cilvēkus. Viktors bija pievilcīgs vīrietis – augsts, spēcīgas miesasbūves un pašpārliecināts. Viņa brūnās acis nepalika nepamanītas pat precētām sievietēm, bieži apskaužot to, kura kādu dienu kļūs par viņa sievu.

Viktoram jau bija trīsdesmit, taču viņš vēl nebija precējies. Lai gan viņš bija pieprasīts, viņam nepiemita vēlme saistīties ar kādu konkrētu sievieti uz ilgāku laiku. Viņš viegli zaudēja interesi, un pēc kāda laika vienmēr devās tālāk.   Arī statuss kā lielas saikniecības īpašniekam piesaistīja sievietes kā magnēts.

Lasi arī:  

Viktors apstājās pie medus letes, kur pārdevējs, nepievilcīgs vīrietis, tirgoja medu. Viktors uzdeva jautājumu par liepu medu, uz ko pārdevējs neskaidri atbildēja, ka nezina, no kurienes bites lido. Viktors saprata, ka šis vīrietis nepārdod savu medu, un aizgāja tālāk, neapmierinādams pārdevēju, kurš sāka murmināt zem deguna.

Mulčēšana ar priežu mulču – vairāk plusu vai mīnusu; ieteikumi kā to darīt efektīvāk

Meitene

Tirgotāju sarunas un pircēju kaulēšanās piepildīja gaisu, tirgus pamazām iztukšojās. Ejot garām kaimiņam Ivaram, Viktors pēkšņi ieraudzīja gaišmatainu meiteni, kas stāvēja blakus viņam. Viņa izskatījās trūcīgi ģērbusies – vecā mētelī, bez cepures, šūpodamās no kājas uz kājas, cenšoties sasildīties. Novembris bija klāt, un gaidāms bija pirmais sniegs. Rudens bija pagājis, un cilvēki sāka gatavoties ziemai, velkot cepures, siltas šalles un virsdrēbes.

Viktors pamanīja, ka uz meitenes letes bija gandrīz jauns sieviešu apģērbs, bet viņa pati bija tērpusies vecās drēbēs, kas šķita neatbilstošas viņas jaunībai un izskatam.

Viktors pievērsās kaimiņam, kurš tirgoja vecu tehniku un rezerves daļas, lai pajautātu par meiteni, kuru iepriekš nebija redzējis. Ivars paskaidroja, ka tā ir Anna no Raganas saimniecības. Viktoram radās jautājums, kāpēc meitene, pārdodot labas preces, pati ir slikti ģērbusies un izskatās trūcīga. Ivars atbildēja, ka meitenes audžuvecāki sūta viņu tirgoties, jo viņi pārdod visu no mājām un lielāko daļu naudas iztērē savām “ballītem”. Agrāk viņi saņēma aizbildniecības naudu, bet, tā kā tā vairs nav, viņai nākas strādāt tirgū bez citas izvēles.

Sarunas laikā Viktors turpināja skatīties uz  Annu. Viņš pievērsa uzmanību tam, cik skaista viņa ir, un apsveicinājās, jautājot, kā sokas ar tirdzniecību. Anna atbildēja, ka neko īpaši nepārdod. Viktors izteica līdzjūtību, norādot, ka viņai vajadzētu vismaz cepuri, jo ārā ir auksti. Viņš arī jautāja, vai  meitene nav mēģinājusi dabūt darbu vietējā saimniecībā. Anna atzina, ka vairākkārt mēģinājusi iegūt slaucējas darbu saimniecībā, taču teikts, ka vietu nav. Atcerējās, ka to teikusi sieviete ar pārmērīgu kosmētiku, kas atstāja komisku iespaidu. Viktors atcerējās šo sievieti, Žannu, personāla virsnieci, kura bija pazīstama ar savu izteikto izskatu un simpātijām pret viņu.

Suņi ilgdzīvotāji – 5 šķirnes, kas visilgāk ir blakus saimniekiem

Viktors, pārdomājot sarunu ar Annu, pamanīja, ka viņa ir drosmīga un tieša, un tādi cilvēki spēj sasniegt daudz, ja vien kāds viņus vadītu pareizā virzienā. Viņš piedāvāja, lai Annai pirmdienas rītā ierodas saimniecībā, jo tur noteikti būs darbs. Viņas saimniecība atradās tikai dažu kilometru attālumā, tāpēc viņš ieteica atnest arī dokumentus.

Anna, izbrīnīta par viņa pārliecību, jautāja, kā viņš to zina, it kā pats būtu priekšnieks, un kā viņš zina viņas vārdu. Kad paskatījās uz Ivaru, viņa saprata atbildi. Viktors vienkārši smaidīja un atkārtoja, lai nāk.

Pirmdienas rītā Anna ieradās saimniecībā pie personāla darbinieces, kura, izbrīnīta, paziņoja, ka ir atbrīvojusies vieta slaucējai. Anna domāja, ka kāds no darbiniekiem ir aizgājis. Divas stundas vēlāk Viktors parādījās fermā un sveicināja viņu. Anna bija pārsteigta un jautāja, ko viņš tur dara, jo neizskatījās pēc parasta darbinieka. Viņš vienkārši atgādināja, ka bija teicis, ka darbs būs pieejams.

Anna vēl nezināja, ka no rīta Viktors bija pieprasījis personāla vadītājai Žannai pieņemt viņu darbā. Dienas beigās viņa uzzināja, ka Viktors patiesībā ir īpašnieks, un šī atklāsme gandrīz lika viņai apgāzt spaini. Viņa jutās neveikli, jo bija uzrunājusi viņu kā vienkāršu cilvēku.

Žannas faktors

Kāda slaucēja, vārdā Anja, viņai čukstus paziņoja, ka Žanna jau sen lolo sapņus par Viktoru, vēloties viņu apprecēt un turēt savās rokās. Viņa brīdināja Annu uzmanīties, jo Žanna būtu gatava izdarīt jebko, lai viņu iegūtu. Anna vienaldzīgi atbildēja, ka ieradusies strādāt, nevis meklēt vīru, un turpināja savu darbu ar govīm, liekot malā bažas par Viktoru.

Anna saprata, ka viņai patīk Viktors, un bieži vien bija grūti pretoties šīm sajūtām. Darba dienas beigās, kad tuvojās jau tumšie novembra vakars, Viktors netraucēja viņu pārāk bieži, jo viņam bija daudz darba saimniecībā. Tomēr reizēm viņš viņu pavadīja un pat piedāvāja aizvest ar savu mašīnu, lai gan Anna vienmēr izkāpa dažas mājas tālāk no savējās, satraucoties, ka vecāki viņu pamanīs.

Pēc divām nedēļām Anna saņēma pirmo avansa maksājumu. Atgriežoties mājās, viņa nolēma pusi no naudas atdot saviem audžuvecākiem, bet otru paturēt, lai nopirktu sev nepieciešamās lietas. Taču viņas audžuvecāki uzreiz ievēroja naudu. Audžutēvs, ko cilvēki ciematā sauca par “brīvdomātāju”, jo viņš bieži meklēja kādu, kas viņu izklaidētu, sāka uzstājīgi runāt, apgalvojot, ka viņa cenšas piesavināties naudu, ko it kā būtu jāatdod par audzināšanu. Viņa māte arī reaģēja ar prieku, lūkojoties uz naudu.

Anna skaidroja, ka tā ir viņas nopelnītā nauda, bet audžutēvs viņu pārtrauca, sakot, ka viņai jau ir jumts virs galvas un ēdiens uz galda, tāpēc vajadzētu būt pateicīgai. Viņš arī paziņoja, ka viņi nolēmuši viņu izprecināt draugam Kolkam. Māte uzreiz piekrita, uzsverot, ka Kolka būtu labs znots, jo viņam ir nauda un savs dzīvoklis.

Emociju pārņemta, Anna devās uz savu istabu, cerot, ka vecāku piedāvājums par laulību ir tikai neizdevies joks. Viņa pieņēma lēmumu vairs nerādīt vecākiem naudu.

Turpmākie notikumi gan visu sagrieza kājām gaisā…

Ciemata dzīve turpinājās, visi bija aizņemti ar saviem darbiem. Māsiņa Viktorija devās grūtniecības atvaļinājumā, Kristīnei un traktoristam Zigmāram tika plānotas kāzas. Taču lielāko interesi izraisīja Annas un Viktora attiecības, kuras kļuva arvien ciešākas.

Viktors viņu sāka pavadīt katru dienu, par ko baumas izplatījās pa visu ciematu. Viņš rūpējās par Annu, mudinot viņu siltāk ģērbties, un pat nopirka viņai jaunus ziemas zābakus. Viņu attiecības vairs netika slēptas, un par tām runāja visur, izsakot minējumus par to, kā reaģēs Žanna, kura jau sen loloja cerības uz Viktoru.

Ciematā sāka izplatīties baumas par iespējamu “cirku”, jo Žanna, kura jau sen sapņoja par Viktoru, varētu nepiekrist zaudēt viņu. Cilvēki  sprieda, ka Žanna nepadosies tik viegli un neļaus vienkāršai slaucējai viņu iegūt.

Žannas gājiens

Vienu vakaru, kad Žanna pieķēra Annu vienu, viņa nolēma rīkoties citādi. Ar savu rīcību viņa neko nebija panākusi, tāpēc sāka sarunu. Viņa sarkastiski teica, ka ir dzirdējusi, ka Viktors ved Annu no darba mājās.  Žanna teica:

“Tu tauc zini, ka Viktors ir mans līgavainis. Mēs drīz precēsimies. Viņš jau mani bildinājis. Attiecībā uz tevi tā ir tikai pieklājība un līdzjūtība.” 

.. un pasmējās, dzirdot Annas izbrīnu.

” Viktors vienmēr atgriežas pie manis, jo neviens saikniecības īpašnieks negribēs būt kopā ar vienkāršu slaucēju”. Sašutusi par šiem vārdiem, Anna tikai skumji noskatījās un ātri aizgāja, kamēr Žanna skaļi smējās viņai pakaļ.

Anna, dziļi emocionāla pēc šīs sarunas,  nesaprotot, kā nokļuvusi mājās, ieraudzīja, ka tur valda dzīvespriecīga rosība. Audžuvecāki un Kolka skatījās uz viņu, un Kolka nekaunīgi vēroja Annu no galvas līdz kājām. Tēvs ar lepnumu paziņoja, ka viņa ir Kolkas līgava. Kolka lūdza Annu pievienoties viņiem, bet viņa atteicās pievienoties.

Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika tālāk