Kaimiņiene bieži nāca ciemos, ēda šašliku, smaidīja, līdz vienu reizi es viņai kaut ko pajautāju

Pagājušajā gadā mēs beidzot varējām nopirkt vasarnīcu. Bet sastapāmies ar visai interesantu kaimiņieni, kas sākuma likās ļoti laipna un izpalīdzīga, tomēr izrādījās…

Ilgi domājām, svērām visus “par” un “pret”, apsvērām dažādus variantus, izbraukājām, šķiet, visu apgabalu, bet beidzot atradām labu zemesgabalu ne pārāk tālu no mūsu mājām. Vietā bija jau iekārtots namiņš, viss glīts, īsi sakot – brauc un dzīvo. Nu ko mēs nolēmām darīt? Tikai nedaudz vēlāk izdomājām, ka pagaidām brauksim tur tikai nedēļas nogalēs.

Kaimiņiene – patīkama sieviete pensijā – ar interesi vēroja, kā mēs nesām dažas mantas kastēs. Un jau tajā pašā vakarā atnāca iepazīties – Tamāra, kā viņa sevi nosauca. Viņa teica, ka dzīvo vasarnīcā gandrīz visu gadu. Saka: “Sākumā biju ar mazbērniem, bet tad… viņi abi aizgāja skolā, man mājās kļuva garlaicīgi.” Tāpēc bērni nopirkuši šo dārziņu, teikuši: “Nav ko māti turēt četrās sienās – re kur zeme, audzē, nodarbojies ar dārzu, audzē mums zemenes.” Tā arī Tamāra čivināja, pārskatot mūsu īpašumu, kamēr mēs kā reiz ņēmāmies ar grilu.

Par godu ievākšanās svētkiem nolēmām uztaisīt šašliku – ogles jau bija uzkarsušas, gaļa – gatava. Bet ledusskapja vēl nebija, un Tamāra joprojām nesteidzās iet prom. Ko darīt? Nācās viņu uzaicināt pie galda. Tamāra nemaz nedomāja atteikties: “Ak, kā man patīk mājas pasēdēšanas ar šašliku! Tikai bērni mani ar uzmanību nelutina – visu laiku darbā, saprotat jau paši…” Kaimiņiene aizgāja, kad mēs jau grasījāmies iet gulēt – tā arī visu vakaru nosēdēja pie mums, neļaujot mums pat vārdu savā starpā pārmīt.

Nu un nu, padomājām mēs ar vīru – nu kaimiņiene, tāda pļāpātāja! Visādi citādi Tamāra mums šķita diezgan patīkama – labprāt deva padomus, dalījās pieredzē.

Pēc nedēļas, piektdienā, atkal braucām uz dārzu – kārtīgi iepirkāmies, paņēmām gaļu un visu pārējo, kas pienākas pie galda. Tikko bijām iekūruši grilu, kā pie mūsu vārtiņiem parādījās Tamāra:
– “Ak, labdien, kaimiņi! Kā es priecājos jūs redzēt! Atkal šašliku cepsiet? Nu tad es pie jums ciemos ļoti veiksmīgi iegriezos!”

Mums nekas cits neatlika, kā atkal aicināt Tamāru pie galda. Domājām – pasēdēs no pieklājības dažas minūtes un aizies. Kur nu! Kaimiņiene ne tikai neapklusa ne mirkli, bet arī gaļu ēda ar milzīgu apetīti. Neteiksi, ka tāda trausla pensionāre varētu tā mesties virsū gaļai! Bija jau gandrīz nakts, kad Tamāra beidzot sāka taisīties prom – teica, ka rīt agri jāceļas, jo daudz darbu dārzā.

Nu labi, arī mums darbu netrūka. No rīta, ķeroties pie darbiem, sapratu, ka esmu mājās aizmirsusi sekatoru – gribēju apgriezt veco ābeli, bet steigā pavisam aizmirsu paņemt līdzi instrumentu. Ko darīt? Teicu vīram: “Iešu paprasīt Tamārai. Tādam pieredzējušam dārza cilvēkam sekatoram noteikti jābūt.”

Kaimiņiene mani sagaidīja ar starojošu smaidu, pateicās par gardo šašliku un patīkamo kompāniju – teica, ka tik labi pavadījusi laiku, ka nemaz vārdos nevarot izteikt. Es viņai saku: “Es pie tevis lietas dēļ – iedod uz pāris stundām sekatoru.” Un viņas seja pēkšņi izstiepās.

– “Sekators? Protams, man ir. Tikai es cenšos savu instrumentu svešiem nedot – saproti, pēc tam būs neass, nederīgs lietošanai,” – viņa atbildēja sausā tonī. No pārsteiguma vien nogrozīju acis. Saku: “Kā tā? Tu taču tikko teici, ka priecājies par tādiem kā mēs – gandrīz draugi!”

Lasi vēl: Kur pazuda vasara un ko sagaidīt turpmāk, atbild meteoroloģe

– “Es jau neteicu, ka jūs esat slikti kaimiņi. Draudzība ir viena lieta, bet instrumentam jābūt savam – jūs taču pieauguši cilvēki, jums tas jāsaprot,” – atbildēja Tamāra.

Es biju tā pārsteigta, ka brīdi vienkārši klusēju. Tad teicu: “Skaidrs ar tevi, mīļā kaimiņiene – kad gaļu ēst, tad pirmajās rindās, bet kad palīdzēt – tad ‘ej mājās’.”

Te Tamāra tūlīt atbildēja: “Es jums neesmu ne noma instrumentiem, ne veikals! Vajadzēja pašiem domāt ar galvu, pirms braucāt uz dārzu. Un nav ko man to savu cieto gaļu pārmest – es jūs neliku sevi aicināt ciemos!” – atbildēja kaimiņiene.

Es vairs neturējos – pateicu visu, ko domāju par šo sievieti. Vai nav nekaunība! Tagad, protams, ar kaimiņiem esam “uz adatām” – es pat skatīties viņu virzienā negribu, kur nu vēl runāt. Ja būtu zinājusi, kāds “brīnums” mūs te gaida, tad būtu pirkuši vasarnīcu citur!