Dzīvojot tuksnesī 40 gadus: kā sieviete palika tur uz dzīvi

Līdz tuvākajam veikalam – apmēram piecdesmit kilometri. Līdz ciematam – tikpat. Apkārt tikai reti krūmāji, smiltis, kamieļi un nekas vairāk

Es braucu cauri Kizilkumai – bezgalīgam tuksnesim Uzbekistānā – uz senās cietokšņa Ajas-Kalas drupām. Šī vieta ir īpaša – it kā citā pasaulē. Gludi pakalni, saules izdedzināta zeme, reti krūmiņi, putekļi, ko vējš ceļ gaisā no rīta līdz vakaram. Ainava gandrīz kā uz Marsa, īpaši, ja brauc saulrietā, kad viss apkārt iekrāsojas rūsganā un vara tonī. Pavasarī – tikai uz pāris nedēļām – tuksnesis atdzīvojas: parādās tulpes, dzeltenas un sarkanas, un lauka zāles. Un tad atkal – tikai sausa stepe un žilbinoša saule.

Vasarā dienas laikā temperatūra viegli pārsniedz +40, bet naktī var pēkšņi nokrist līdz +15. Ziemā gaiss ir sauss un salsīgs: dienā ap nulli, naktī – mīnus desmit, bet var būt arī aukstāks.

Tomēr debesis šeit ir īpašas: tās šķiet plašas, dziļas, caurspīdīgas un tuvākas nekā citur. Un vējš… Tas dzīvo pats savu dzīvi: reizēm gandrīz maigs, bet reizēm triecas ar putekļiem sejā, it kā pārbaudītu izturību.

Ajas-Kala nav vienkārši cietoksnis, bet vesels arheoloģisks komplekss. Patiesībā te ir trīs cietokšņi (kala). Tie uzcelti IV–II gadsimtā pirms mūsu ēras senā Horezmas aizsardzībai. Stratēģiski. Uz pakalniem. Tagad te ir tuksnesis un nekā nav. Bet toreiz šeit veda nozīmīgākie tirdzniecības ceļi.

Pie viena no cietokšņiem pakājē es pamanīju māju. No pirmā acu uzmetiena – vienkārša māla ēka ar plakanu jumtu. Bet, ja ieskatās uzmanīgāk, redzams, ka viss izkārtots pārdomāti. Pie ieejas stāv tapčans ar spilveniem, blakus – katls, stūrī kārtīgi salikti mieti.

Tuvumā – padomju “buhanka”, vecs autobuss, kas gandrīz saplūdis ar ainavu, kamieļi un pat urbšanas iekārta – izskatās, ka te kādreiz mēģinājuši meklēt ūdeni. Apkārt nav nekā, tikai smiltis un seni cietokšņi.

No mājas iznāca gados veca sieviete un uzrunāja mani. Uzbekistānā tas ir ierasts – šeit patīk aprunāties ar ceļiniekiem. Uzzinājusi, ka esmu no tālienes, viņa uzreiz jautāja:

— Vai Jūs esat bijusi Naberežnije Čelni?

Izrādījās, ka viņa ir dzimusi ciematā netālu no šīs pilsētas. Kādreiz tur mācījās, pēc tam – norīkojums pēc institūta, pārcelšanās uz Uzbekistānu. Tā arī palika. Vīrs, ģimene, saimniecība. Māja tuksnesī. Un kopš tā laika  tikai sarunās ar retajiem tūristiem.

— Es visiem jautāju, — viņa atzīstas. — Varbūt kāds no manas puses. Gribas zināt, kā tur tagad ir. Es uzmanīgi apvaicājos, kā dzīvojās 80.–90. gados.

— Mums dzīvojās labi. Kaimiņi palīdzēja. Kad bija grūti ar naudu – izpalīdzēja. Mēs nekur nebraucām prom.

Šīs sievietes meita Ranija bija beigusi Timoļazevas akadēmiju un pēc tam atgriezusies mājās. Šeit, tuksnesī. Un izveidoja tūrisma jurtu nometni tuksnesī, burtiski 300 metru attālumā no senās Ajas-Kalas. Tā ir vienīgā šeit. Acīmredzot, neviens cits nespēj tikt galā ar skarbajiem apstākļiem. Nometne saucas tāpat – Ajaskala. Tagad šeit ir jau vairāk nekā 20 jurti, katra iekārtota nacionālajā stilā un spēj uzņemt no 2 līdz 40 cilvēkiem.

Nometni uztur visa ģimene. Vīrieši ceļ un labo jurtas, rūpējas par ūdeni un malku. Sievietes sagaida viesus, gatavo ēst, klāj zemus galdus – hontaktas – kā pieklājas, uz paklājiem un kurpačām. Šeit valda gandrīz mājīga atmosfēra: viesus ne tikai izmitina – viņus uzņem kā savējos. Viss notiek īsti.

Dzīvot un strādāt šādos apstākļos nav viegli. Šeit nav centrālās apkures, visu gatavo un silda uz malkas. Ūdeni nākas vest no tālienes un tērēt ļoti taupīgi. Un tagad iedomājieties: smilšu vētra, karstums līdz četrdesmit, un tajā pašā laikā jāpagatavo ēdiens, jāuzņem viesi, jānomazgā trauki un jāsaliek jurta.

Lasi vēl: Kāpēc rozmarīna vārīšana mājās var pārveidot jūsu ikdienas dzīvi, pēc ekspertu domām

Bet viss darbojas. Māte šuj jurtu segumus, dēli uzstāda karkasus, Ranija sagaida viesus, gatavo ēdienu, atbild uz jautājumiem, rāda drupas. Katru dienu te viss ir citādāks, bet viena atbilde paliek nemainīga. Es jautāju gados vecajai sievietei:

— Vai Jums šeit labi?

Viņa atbildēja bez vilcināšanās:

— Labi. Visa ģimene ir blakus.

Šī vieta, šķiet, ir skarba un vientuļa tikai no malas – patiesībā tā ir pilna ar dzīvi, atmiņām un siltumu, ko sniedz ģimene un saknes.