Pirms ievārījuma gatavošanas es vienmēr šķiroju ogas un izņemu tās, kas ir sabojājušās. Pēc tam sagatavoju burkas, rūpīgi pārbaudot, lai uz kakliņiem nebūtu šķembu vai plaisu. Ja burka ir bojāta, tā nav piemērota uzglabāšanai, jo pelējums tajā veidosies gandrīz noteikti.
Es nosaku ievārījuma gatavības laiku pēc putu veidošanās. Daži cilvēki kļūdaini uzskata, ka putu noņemšana nozīmē, ka ievārījums ir gatavs. Tomēr, ja putas vēl veidojas, tas nozīmē, ka ievārījums nav pilnībā pagatavots. Kad ievārījums ir gatavs, putas pārstāj veidoties.
Turklāt es nekad neaizvākoju burkas ar karstu ievārījumu. Es ļauju tam pilnībā atdzist istabas temperatūrā, lai uz virsmas veidotos aizsargplēve. Ja burkas aizvākosiet karstas, uz vākiem veidosies kondensāts, kas veicina pelējumu.
Es arī netaupu uz cukura daudzuma. Ja pievienosiet mazāk cukura, ievārījums neuzglabāsies tik ilgi. Lai novērstu sacukurošanos, es vienmēr pievienoju nelielu daudzumu citronskābes – apmēram ¼ tējkarotes uz litru ievārījuma. Tā ievārījums nekad nesacukurojas.
Ko darīt ar ievārījuma burku, uz kuras parādījies pelējums?
Kad uz ievārījuma parādās pelējums, bieži vien ir grūti pieņemt lēmumu to izmest, jo sagatavošanā ieguldīts daudz pūļu. Tad ko darīt – paturēt vai izmest?
Šajā jautājumā ir divi viedokļi – speciālisti un emuāru autori. Pirmie stingri iesaka izmest, kamēr otrie uzskata, ka to var atstāt. Jūs varat izvēlēties, kam uzticēties, bet pirms tam apskatīsim šo jautājumu rūpīgāk.
Daži cilvēki ieteiktu atvērt burku, noņemt pelējuma daļu un pārnest ievārījumu uz tīru burku, vai pat vēlreiz uzvārīt to un lietot bez bažām. Tomēr šie ieteikumi bieži vien balstās tikai uz personīgo pieredzi un neņem vērā zinātniskos pētījumus, kas ir ļoti riskanti.
