Zaļais mēslojums un mīnus gurķu raža; ne viss dabiskais vienmēr ir noderīgs visam

Foto: ekrānuzņēmums
Pēdējā laikā nav iespējams uzrakstīt par kādu mēslojumu, lai uzreiz kāds neierastos un nesāktu pamācīt, ka jālieto tikai dabīgais, nekādas ķīmijas un citu kaitīgo vielu

Dabīgais – vienmēr veselīgs, nekādā gadījumā nevar nodarīt kaitējumu, nu un tā tālāk. Ja godīgi, es būtu vienkārši laimīgs, ja tā patiešām būtu. Jo īpaši, kad runa ir par tā saukto zaļo mēslojumu. To man dedzīgi ieteica kaimiņiene, kura “uz tā, un tikai uz tā” audzēja “kaudzēm spaiņu gurķu”. Šīs kaudzes es pats redzēju – patiešām, raža bija iespaidīga. Kāpēc gan nepamēģināt – gurķu nekad nevar būt par daudz, bet, ja arī izrādās pārpalikums, vienmēr var izdomāt, kur tos likt.

Turklāt, zaļais mēslojums taču ir ideāls! Īpaši ekonomiskam cilvēkam. Jo kāpēc? Tāpēc, ka tas neko nemaksā! Zināmā mērā pat iespējams iet plusos, jo tā pagatavošanai izmantojam nezāles – kandidātus uz komposta kaudzi. Tātad pārvēršam kaitēkļus par ieguvumu.

Tā nu radās doma – un to vajadzēja īstenot. Parasti es audzēju gurķus vairākās nelielās dobes. Vienu no tām nolēmu atvēlēt eksperimentam. Eksperimentus dārzā veicu diezgan bieži, tāpēc jau esmu iemācījies, ka nav vērts riskēt ar visu kultūras ražu uzreiz. Cik labi, ka tā arī izdarīju! Tikai pateicoties šai piesardzībai man tajā sezonā vispār bija gurķi.

Foto: ekrānuzņēmums

Ko tad es darīju

Viss kā dabīguma piekritēju ieteikumos. Gurķus baroju tikai ar burvīgo zaļo mēslojumu. Tam pievienoju vēl pelnus, jo grūti bija noticēt, ka zāļu uzlējumā ir pilnīgi viss nepieciešamais.

Zaļo mēslojumu var gatavot ar preparātiem, bet es pat tos izslēdzu – eksperimenta tīrības labad. Tikai nātres, pienenes un ūdens – viss no dabas. Jā, ir dārzkopji, kuri uzskata, ka pat preparāti ir stipra ķīmija. Kāpēc? Kurš gan to zina – varbūt efektīvie mikroorganismi viņiem neiepatikās. Bet, ja jau ķēries pie lietas, tad dari kā teikts.

Starp citu, pelnu uzlējumu gatavoju pēc visiem noteikumiem, pievienojot etiķi, lai mikroelementi labāk uzsūktos augos. Tā ka maniem eksperimenta dalībniekiem pat veicās – viss varēja beigties vēl sliktāk.

Nu jūs jau sapratāt – no mana eksperimenta nekas labs nesanāca. Eksperimentēt ar gurķiem sāku ne tikai kaimiņienes dēļ. Šo kultūru izvēlējos arī tāpēc, ka tā ļoti mīl slāpekli. Uzreiz bija skaidrs, ka, piemēram, tomāti vai pipari nemaz nebūtu priecīgi par šādu slāpekļa pārdozēšanu, bet tieši to zaļais mēslojums satur visvairāk. Gurķi teorētiski varēja uzrādīt labu rezultātu.

Foto: Pixabay

Un tie uzrādīja! Vīteņi izauga tādi, ka var tikai apskaust! Atceraties tās milzu stīgas no pasakas, kas auga no burvju pupām un sniedzās līdz pat debesīm? Apmēram tāda aina man arī pavērās. Arī lapas bija iespaidīgas – īsti dadži! Tikai es tomēr gribēju gurķīšus… Bet to tieši arī nebija.

Precīzāk – bija ļoti maz. Loģiski – ja visa enerģija aiziet lapu masai, tad ziedēšanai nekas daudz nepaliek. Tā ka augļu aizmetņu bija ļoti maz, turklāt šajās džungļveidīgajās biezokņos ļoti ātri sāka izplatīties puves, kas nemaz neizbrīnīja.

Kļuva skaidrs – eksperiments izgāzās. Un tad es mēģināju situāciju labot. Aptuveni jūlija sākumā pārējie manējie gurķi ražoja pilnā sparā, bet eksperimentālā dobe nekādi negribēja sekot viņu piemēram un neražoja. Redzot šo postažu, nolēmu pārtraukt zaļā mēslojuma lietošanu. Turklāt veicu vairākas bagātīgas laistīšanas, lai izskalotu lieko slāpekli, un augus papildus baroju ar kālija monofosfātu.

Kļuva mazliet labāk, bet ne būtiski. Pirmie gurķi parādījās tikai jūlija beigās, un jau pēc divām nedēļām puves izplatījās pilnā jaudā – un ar to viss arī beidzās.

Foto: Pixabay

Lasi vēl: Galvenās stādu problēmas pēc izstādīšanas zemē vai siltumnīcā

Lai gan nē – ne pavisam viss. Mēs visi baidāmies no nitrātiem, kuri mūsu organismiem, būsim godīgi, neko labu nenes. Bet no kurienes tie rodas?

Faktoru, kuru dēļ nitrātu daudzums augos pārsniedz normas, ir daudz. Tās ir gan laikapstākļi, gan augsnes stāvoklis, gan sējas un novākšanas laiks. Bet galvenais – nepareiza minerālo un organisko mēslojumu lietošana. Ņemiet vērā – organisko! Kā tad tā? Tie taču ir pilnīgi dabīgi un ļoti veselīgi?!

Lūk, tā. Organika ar augstu slāpekļa saturu, kura daudzumu nav iespējams normāli kontrolēt, var izrādīties pat kaitīgāka nekā nepareizi lietots minerālmēslojums. Gurķos, kas auga mūsu zāļu “rūgstošajā maisījumā”, nitrātu daudzums bija vienkārši kosmisks! Tāpēc mēs tos lietot uzturā neuzdrošinājāmies, un es nemaz nevaru teikt, kāda bija to garša.

Starp citu, tagad ir pieejamas speciālas testa strēmeles, ar kurām var ātri un patstāvīgi noteikt nitrātu līmeni ūdenī, dārzeņos, augļos. Ļoti ērta lieta. Rādītāji, protams, būs aptuveni, bet sadzīves vajadzībām pilnīgi pietiekami.

Foto: Pixabay

Ļoti interesanta izrādījās kaimiņienes reakcija…

Ja godīgi, rokas niezēja… Bet es esmu mierīgs cilvēks, tāpēc vienkārši parādīju viņai sava eksperimenta rezultātus. Kaimiņiene kādu brīdi nopūtās un ļoti izbrīnīti vaicāja, kā gan tā varēja notikt – viņai taču viss sanāk. Pēc tam paziņoja, ka es noteikti kaut ko esmu darījis nepareizi. Bet beigās tomēr atzinās, ka patiesībā gurķus baro ar kompleksajiem mēslojumiem, bet zaļo lieto tikai pašā sākumā – un pat tad, ja nav slinkums to pagatavot.

Lūk, arī visi brīnumi… Taisnības labad jāsaka – man nav nekas pret zaļo mēslojumu, kā arī pret organiku kopumā. Tieši otrādi – pastāvīgi lietoju tos savā dārzā un dārzniecībā. Tomēr pat superdabīgus mēslojumus jālieto ar prātu, nevis akli sekojot muļķīgiem padomiem.

Starp citu, arī mani akli klausīties nevajag – es taču, kā jebkurš cilvēks, varu kļūdīties vai būt neprecīzi informēts. Vienmēr pārbaudiet visu, ko jums saka – un jūsu ražas būs drošībā! Ko domājat par visu augstāk minēto? Rakstiet komentāros.