Vai vecākiem jāturpina finansiāli atbalstīt pieaugušu bērnu – godīgs speciālista skaidrojums

Katrs vecāks vēlas savam bērnam tikai labāko – pārliecību par rītdienu un vieglāku ceļu. Taču kur ir robeža? Vai palīdzot finansiāli, mēs tiešām veicinām bērna patstāvību – vai tomēr kavējam viņu nostāties uz savām kājām?

Mūsdienās robežas starp bērnību un pieauguša cilvēka dzīvi kļūst arvien neskaidrākas. Jaunieši jau 20 gados uzsāk patstāvīgu dzīvi, citi arī pēc 30 vēl paļaujas uz vecāku atbalstu. Kurš ceļš ir pareizais?

Speciālisti saka: vienas atbildes nav. Un lūk, kāpēc.

Vai palīdzība vienmēr palīdz?

Vecāku vēlme maksāt par dzīvokli, segt ikmēneša rēķinus vai piepalīdzēt ar pārtiku bieži rodas no sirsnības. “Es taču varu atļauties – kāpēc gan nepalīdzēt?” viņi saka.

Taču ir arī otra puse. Pārāk liela palīdzība var ne tikai iztukšot vecāku maciņu, bet arī radīt bērnā sajūtu, ka par viņa dzīves sekām vienmēr atbildēs kāds cits.

          Speciālisti norāda: “Vecāku uzdevums nav visu mūžu nest bērnu uz rokām, bet gan ļaut viņam nostāties uz savām kājām. Citādi viņš nekad neiemācīsies pieņemt atbildīgus lēmumus.”

Kad atbalsts ir noderīgs?

Ir situācijas, kurās vecāku palīdzība var būt būtiska:

Ja bērns vēl studē vai tikai uzsāk darba gaitas.
Ja ģimenē rodas negaidītas situācijas – piemēram, pasliktinās pašsajūta vai tiek zaudēts darbs.
Ja tiek veidots stabils pamats – pirmais mājoklis vai neliels uzņēmums.

Svarīgi, lai palīdzība būtu skaidri ierobežota laikā un par to būtu atklāti izrunāts. Pretējā gadījumā tā var pārvērsties par ieradumu.

Ko darīt, ja palīdzība sāk traucēt?

Dažkārt vecāki sāk just, ka palīdzība vairs nav īstermiņa risinājums, bet gan kļuvusi par bērna dzīvesveida daļu. Šādos brīžos palīdz šādi soļi:

 Vienojieties par robežām. Skaidri pasakiet, cik ilgi un kādos apmēros palīdzēsiet. Piemēram: “Mēs segsim pusi īres līdz nākamajam gadam.”

 Piedāvājiet ne tikai naudu. Palīdzība var būt arī padoms, kontaktu iedošana vai kopīga finanšu plānošana.

Nenolieciet sevi pēdējā vietā. Vecākiem arī jādomā par savu nākotni – uzkrājumiem un mierīgu dzīvi.

Kāpēc pārtraukt var būt labāk gan bērnam, gan vecākiem?

Speciālisti uzsver, ka atļaujot bērnam saskarties ar dzīves realitāti, viņš iegūst vērtīgas prasmes – patstāvību, spēju plānot un pašcieņu. Tikmēr vecāki, vairs nenesot šo rūpi, atgūst mieru un laiku sev.

“Dažkārt labākā palīdzība ir ļaut bērnam pašam piedzīvot sekas un mācīties no tām,” saka eksperti.

Mīlestība pret bērniem bieži liek darīt visu iespējamo, lai viņus atturētu no grūtībām. Bet patiesībā, vislielākā dāvana, ko vecāki var sniegt, ir paļāvība uz bērna spēju vadīt savu dzīvi.

Palīdzība ir laba, ja tā palīdz nostāties uz kājām, nevis notur bērnu bērnībā.

Speciālisti saka, ka vienas pareizās atbildes nav… Bet kāds ir tavs skatījums? Padalies komentāros – dažādi viedokļi palīdz labāk izprast šo jautājumu.