Par ko liecina tas, kas tevi kaitina kā otra pusīte ēd

Es nezinu – varbūt tas nāk ar vecumu, bet varbūt tā vienmēr ir bijis, tikai agrāk es to vienkārši pacietu

Bet tagad es arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka mani uzvelk tas, kā mans vīrs ēd. Viņš apsēžas pie galda un sāk ēst ar smilkstēšanu, čāpstināšanu un sūcināšanu… Dažreiz viņš ēd tādā steigā, ka šķiet pat nesakoda ēdienu un es nesaprotu kur gan steigties, neviens viņam to šķīvi neatņems! Agrāk es tam nepievērsu uzmanību. Bet tagad – nevaru izturēt. Es sēžu pie galda, un man it kā gribas aiziet prom no galda.

Protams, es viņam neko nesaku. Kāda jēga? Viņš jau nemainīsies. Bet pats galvenais – es negribu viņu aizvainot. Vakarā pirms gulētiešanas es sāku domāt: varbūt vaina nav viņā, bet es pati esmu mainījusies. Varbūt tā ir noguruma uzkrāšanās vienam no otra 40 gadu laulībā, vecums, nervi? Vai arī es pati esmu kļuvusi ļaunāka un piekasīgāka?

🦋🦋🦋🦋🦋🦋🦋🦋

Psihologa skaidrojums:

Šādas sajūtas bieži rodas nevis paša ēšanas trokšņa dēļ, bet kā uzkrātas emociju paletes  vai emocionālā noguruma no partnera sekas. Ja attiecībās samazinās emocionālā tuvība un iecietība, pat sadzīviskas sīkumi sāk šķist nepanesami.

Šo parādību sauc par “sensoro-emocionālo hiperjutību” – kad smadzenes īpaši fokusējas uz kairinošiem trokšņiem, un tie izraisa spēcīgu reakciju. Vecākiem cilvēkiem tas var pastiprināties vecuma izmaiņu nervu sistēmā, pacietības samazināšanās un noguruma dēļ. Šajā gadījumā šī emocija nav vīra “briesmīgās uzvedības” rādītājs, bet gan sievas iekšējās spriedzes vai neapmierinātības attiecībās indikators.

Kad pārī saglabājas siltums un savstarpēja interese, šādas sīkas lietas uztver vieglāk vai pat nepamana. Secinājums tāds: ja tu jūti spriedzi no partnera ieradumiem tas ir signāls pārdomāt ne tik daudz viņu, cik savu emocionālo stāvokli un attiecību kvalitāti.

🦋🦋🦋🦋🦋🦋🦋🦋🦋

Pēc psihologa skaidrojuma es aizdomājos… Un lūk, pie kā es nonācu. Kāpēc man pašai sevi mocīt? Viņš ir tāds, kāds ir. Visu dzīvi viņš ēda – un ēda tieši tāpat. Bet es pēkšņi “pamodos”. Viņš ir labs vīrs, bet es piekasījos pie čāpstināšanas. Es sāku sevi apstādināt. Tiklīdz jūtu, ka sāku par to domāt, skatos uz viņu nevis kā uz pensionāru, kurš mani kacina, bet kā uz to puisi, par kuru es kādreiz apprecējos. Smieklīgu, labdabīgu, ar šķirbiņu starp zobiem un mūžīgajiem stāstiem par makšķerēšanu.

Dažreiz tas palīdz. Es sāku iztēloties, ka mēs atkal esam jauni – tikai vecie mēs ir kā apģērbs, bet iekšā mēs esam tie paši. Smieklīgi, protams. Bet paliek vieglāk. Savās pārdomās es sev atklāju: ja viņš pēkšņi aizietu vai kas notiktu, es sēdētu viena pie šī galda un pieķertu sevi pie domas – cik ļoti man pietrūkst tās čāpstināšanas. Nē, es to negribu…

Lasi vēl: Mēness sējas kalendārs 2025. gada jūlijam – kad, ko stādīt un ko paspēt izdarīt dārzā

Un pavisam nesen es izlasīju rakstnieces tekstu, kas it kā būtu speciāli man rakstīts:

“Un tad tu sēdi, skaties un pēkšņi saproti, ka tevi uzvelk tas, kā viņš ēd to zupu – pilnīgi iegrimis, šļācas, izelpo, sten bez iemesla, ar maizi veic kaut kādas manipulācijas. Un tu no šīs pēkšņās nepatikas nebaidies, nesāc sevi vainot par šādām ‘sliktām’ jūtām, neteci meiteņu scenārijā ‘ja jau es tā jūtos, tātad man ar viņu nemaz vairs nav mīlestības, kāpēc es ar viņu dzīvoju, kas būs tālāk’,….

Lasi vēl: Ideāls matu griezums sievietēm, kas vecākas par 60 gadiem, lai izskatītos jaunākas

….bet vienkārši pasmaidi, paņem klēpjdatoru un aizej uz guļamistabu, jo zini – tas ir tikai īslaicīgs mirkļa pārdzīvojums, uz ko tev ir tiesības, un kas neko nenozīmē, izņemot to, ka tas vienkārši ir – īslaicīga emocija, kas nekādi nav saistīts ar dzīves kopīgajiem pamatiem, un katram ir tiesības ēst zupu, kā viņam patīk, un nav jājaucas. Tad tu beidzot saproti – esi izaugusi, esi kļuvusi pieaugusi.”

Tieši tā – un es arī drīz būšu “pieaugusi”. Es tiecos uz to.