4 frāzes, ko labāk nevajadzētu teikt vecākiem telefonsarunā

Telefonsarunas ar vecākiem mūsdienās bieži kļūst par daļu no ikdienas rutīnas – tās notiek starp darbiem, steigā, reizēm pat ar domām pavisam citur. Ātrs zvans, dažas frāzes, un jau nākamajā brīdī esam atpakaļ savos darbos. Tomēr vecākiem šīs sarunas bieži vien ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai informācijas apmaiņa.

Vecākiem šie brīži ir nozīmīgi. Viņi ilgojas pēc kontaktēšanās, ne vien tāpēc, lai uzzinātu, kā tev klājas, bet arī lai paši justos vajadzīgi, sadzirdēti un piederīgi. Telefonsaruna, lai cik īsa, viņiem var būt dienas vai pat nedēļas sirsnīgākais notikums.

Tāpēc ir vērts padomāt par to, kā mēs runājam. Ne visas frāzes, ko pasakām steigā vai automātiski, tiek uztvertas tā, kā bijām iecerējuši. Dažkārt pavisam vienkāršs teikums, kas izskan bez slikta nodoma, var radīt vilšanos.

Tālāk – četras biežāk dzirdētas frāzes, kuras vērts pārskatīt, ja gribam, lai mūsu sarunas ar vecākiem ir ne tikai ieradums, bet arī patiesas attiecību kopšanas brīži.

“Man nav laika runāt.”

Šī frāze parasti tiek izteikta steigā un bez nodoma kādu ietekmēt– tā vienkārši pasaka, ka esi aizņemts. Tomēr vecākiem tā var skanēt pavisam citādi. Viņi to var uztvert kā norādi, ka viņu zvans nav svarīgs vai pat kā sajūtu, ka viņi traucē. Īpaši tad, ja šāds atteikums atkārtojas bieži, var rasties iespaids, ka nav vietas vai laika attiecībām.

Mūsdienu ritms ir straujš, un aizņemtība ir saprotama. Tomēr jāatceras, ka vecākiem šīs sarunas bieži vien ir ļoti gaidītas. Tās ir viņu iespēja uzturēt saikni, būt tuvumā un sajust, ka viņi joprojām ir daļa no tava ikdienas. Tāpēc ir svarīgi pateikt to, ka saruna tev ir nozīmīga, arī tad, ja konkrētajā brīdī nevari runāt. Pat īss apstiprinājums, ka viņi tev rūp, palīdz saglabāt sirsnību un uzticēšanos sarunās.

“To jau esmu dzirdējis/-usi.”

Vecākiem ir dabiska tieksme dalīties ar atmiņām, kas viņiem ir nozīmīgas. Tās var būt stāsti par bērnību, pieredzēm darbā vai notikumiem no senākiem laikiem. Dažkārt šie stāsti atkārtojas, bet tas nenozīmē, ka tie zaudē savu nozīmi. Gluži pretēji – bieži vien šī atkārtošanās ir viņu veids, kā sajust saikni, pārdomāt piedzīvoto un palikt tuvāk saviem bērniem.

Kad sarunā izskan piebilde, ka tas jau ir dzirdēts, tā var radīt iespaidu, ka teiktais ir lieks vai neinteresants. Tā vietā, lai sarunu mazinātu, daudz vērtīgāk ir vienkārši būt klātesošam. Uzmanīga un cieņpilna klausīšanās dod vecākiem sajūtu, ka viņu stāstītajam ir nozīme, un ka arī viņi paši ir nozīmīgi. Sarunās svarīgs nav tikai saturs, bet arī attiecību jēga, kas caur šo dalīšanos tiek stiprināta.

“Kāpēc tu to dari tā?”

Katram no mums ir savi ieradumi, pieejas un domāšanas veids, un tas ir pavisam normāli, ka dzīves laikā tie atšķiras arī starp vecākiem un bērniem. Kad redzam, ka vecāki kaut ko dara citādi nekā mēs, var rasties vēlme pajautāt vai paskaidrot savu skatījumu. Taču pat šķietami nevainīgs jautājums var izklausīties kā pārmetums vai kritika, īpaši tad, ja tonis ir nepacietīgs vai vērtējošs.

Vecākiem šāds jautājums var radīt sajūtu, ka viņu pieredze tiek apšaubīta vai noliegta. Tas var ietekmēt pašcieņu un atstāt iespaidu, ka viņu zināšanas vai prasmes vairs netiek cienītas. Lai no tā izvairītos, svarīgi ir saglabāt cieņpilnu attieksmi un ieklausīties ar patiesu ieinteresētību. Tā vietā, lai vērtētu, daudz vērtīgāk ir izrādīt interesi par viņu domāšanas gaitu un pieeju, kas bieži vien balstīta gadiem uzkrātā pieredzē. Tas palīdz saglabāt vienlīdzību sarunā un veicina savstarpēju uzticēšanos.

“Mani tas īsti neinteresē.”

Ne vienmēr tēmas, ko vecāki izvēlas sarunai, mums šķiet saistošas vai aktuālas. Tās var būt par sadzīviskiem notikumiem, dārza darbiem, kaimiņu dzīvi vai kādu pārraidi televīzijā, kas mums šķiet mazsvarīga. Tomēr tieši šādas sarunas vecākiem bieži ir veids, kā uzturēt tuvību un dalīties savā ikdienā. Tā ir viņu iespēja būt klāt tavā dzīvē, lai arī netieši.

Kad sarunu pārtrauc ar norādi, ka tēma neinteresē, rodas sajūta, ka vecāku domas un dzīve mums nav svarīga. Šāda frāze var radīt plaisu un attālināt. Lai uzturētu cieņu un sirsnību, nav jākļūst par entuziastisku klausītāju katrā jautājumā – pietiek ar iejūtīgu attieksmi un vēlmi uzklausīt. Bieži vien pats fakts, ka esi klātesošs, ir daudz nozīmīgāks par pašu sarunas saturu. Tas ļauj vecākiem sajust, ka viņi joprojām tev ir svarīgi.