Populārais aktieris Uldis Dumpis atklājis, kā viņam izdevies piepildīt savu dzīves lielāko sapni

Leģendārā aktiera Ulda Dumpja bērnības stāsti ir gan aizkustinoši, gan sirsnīgi komiski – to varēja piedzīvot ReTV rubrikas “Manas bērnības atmiņas” skatītāji.

Žurnālists devās ciemos uz aktiera mājām, kur viņu sagaidīja pats Uldis Dumpis un viņa sieva Daina Dumpe. Sarunā ar sirsnību un dzīvesprieku aktieris atklāja vairākus spilgtus notikumus no savas bērnības, kas vēl arvien viņam palikuši atmiņā.

Intervijas laikā Dumpis arī atzinās, ka dzīvē viņam izdevies piepildīt kādu ļoti senu sapni, par kuru bija klusībā ilgojies gadiem ilgi. Šie atklājumi ļāva ieskatīties ne tikai viņa kā mākslinieka dzīvē, bet arī personiskākajās atmiņās, ko viņš līdz šim bija glabājis sevī.

Uldis Dumpis ir viens no visvairāk mīlētajiem un cienītākajiem latviešu aktieriem, kura talants un cilvēcība ir atstājusi nozīmīgu nospiedumu Latvijas teātra un kino vēsturē.

Lūk, pārveidots un par ~20% garāks teksts, sākot no “otra gala” (jeb strukturēts, lai beigtos ar sākotnējo akcentu) un stilistiski saskaņots ar sākotnējo toni:

Lai gan Uldim Dumpim bērnībā īstā lauku maize ar biezu garozu nemaz tik ļoti negaršoja, viņam vienmēr ir palicis spilgtā atmiņā pats maizes cepšanas process. Vecāku mājās bija maizes krāsns, un šis rituāls – mīklas mīcīšana, krāsns kurināšana un siltās maizes smarža – viņu sajūsmināja. Tomēr, neskatoties uz pašu cepto maizi, reiz bijis gadījums, kad vecāki no veikala atnesuši tā saukto “ķieģelīti” – tolaik pilsētā populāro veikalā nopērkamo maizi. Tas bērnam šķitis kas īpašs un atšķirīgs.

Vēl Dumpis ar smaidu atceras, kā bērnībā viņam ļoti nepatika burkāni zupā. Šī īpatnība šķiet īpaši interesanta, jo tagad burkāni viņam garšo. Viņš pat ir novērojis līdzīgu reakciju arī savos mazbērnos – laikam jau ir kaut kas universāls bērnu uztverē pret vārītiem dārzeņiem. Šīs šķietami vienkāršās atmiņas atklāj ne tikai garšu maiņu laika gaitā, bet arī to, kā bērnības pieredzes mūs pavada visu dzīvi.

Protams! Šeit ir pārveidots, stilistiski saskaņots un apmēram par 20% garāks variants, strukturēts no “otra gala” (vispirms uzsverot stāsta emocionālo noslēgumu un refleksiju):

Kad vecmāmiņa ar stingru, bet satrauktu balsi sacīja: “Tu saproti, ka mēs tevi tur nevarētu atrast? Nevienam pat prātā nenāktu, ka tu tur esi ielīdis iekšā!”, tas Uldim Dumpim palika spilgti prātā. Viņš tobrīd vēl bija puika, un tas, ko viņš un draugi darīja, likās kā īsta piedzīvojumu ekspedīcija. Laukos, ārā stāvēja milzīga salmu kaudze – tāda, kādu mūsdienās vairs nekrauj. Viņi izdomāja tajā izrakt caurumu, veidot tuneli – kā paši saka, “plēst, plēst, plēst” cauri salmiem un pēc tam līst iekšā kā pa slepenu pazemes eju. Tas šķita aizraujoši un bezbailīgi – līdz pienāca vecmāmiņas stingrā sodīšana, kas lika saprast, cik bīstams patiesībā bija viņu “nedarbs”. Lai gan tas īsti nebija nedarbs ļaunā nozīmē, šī pieredze bija viena no tām, kas bērnības atmiņās iespiedusies ļoti dzīvi.

Līdzīgi spilgti Dumpis atceras dienu, kad mājās ienāca veikala maize – tā kantainā, ko sauca par “ķieģelīti”. Tas bija kaut kas ārpus ikdienas ierastā, jo ģimene pati cepa maizi savā krāsnī. Un tomēr – tajā brīdī, kad viņš pagaršoja šo rūpnieciski ražoto, mīksto maizi, viņam tā ārkārtīgi garšoja. Viņš pats atzīst – tas bija kā neliels, kluss dumpis bērna dvēselē: “Kā tas var būt, ka lielie cilvēki saka – tas tak nav ēdams!?”. Dumpis bija patiesi pārsteigts un vienlaikus sašutis, jo viņam tas “ķieģelītis” šķita kā bauda un atklājums vienlaikus. Vienkārša lieta, kas kļuva par īpašu bērnības garšas pieredzi.

Savukārt raidījumā “Laikmeta Krustpunktā”, ko veido žurnālists Arnis Krauze, aktieris Uldis Dumpis dalījās ar stāstu par sapni, ko kādreiz ļoti ilgojās piepildīt – un kas tagad beidzot ir kļuvis par īstenību.

Viņš atklāja, ka jau pusaudža gados viņu ļoti vilinājusi doma par ceļošanu. Reiz, kad bijis slims un nācies palikt gultā, viņa mīļākā nodarbe bijusi karšu pētīšana. Viņš atceras, ka bija izlicis divus punktus kartē un sapratis – tas ir sapnis, kuru, šķiet, nekad nevarēs piepildīt. Tobrīd viņam bijusi skumja sajūta un jautājums sev – kāpēc gan tas nav iespējams?