Patiesībā aizejot ciemos, spogulī var skaidri redzēt vai mēs esam gaidīti viesi

Zēns bieži ciemojās pie radiniekiem. Pie bagātiem radiniekiem – onkulis strādāja labā amatā un saņēma lielu algu. Bet zēna mamma pieticīgi

Tolaik bija grūti laiki. Un atrast labu darbu bija ļoti grūti. Onkuļa mājā viss bija skaists, gaišs, jaunas mīkstās mēbeles, liels televizors. Toreiz tas vēl bija retums. Un daudz garšīga ēdiena. Zēnu vienmēr cienāja, protams! Dažādi cepumi, desa, siers, sarkana zivs – mājās zēns neko tādu neredzēja. Bet ciemos – lūdzu, cienājies!

Zēns cienājās no sirds. Kopā ar māsīcu un brālēnu ēda dažādas gardas lietas, smējās, spēlēja ar labām rotaļlietām, skatījās multenes televizorā. Viņam ļoti patika iet ciemos! Bet pēc tam pārstāja. Lai gan viņu vienmēr sirsnīgi sagaidīja… Tante vienmēr smaidīja, piedāvāja šo un to. Sakot: ēd uz veselību, nejūties neveikli!

…Bet tad zēns ieraudzīja tantes sejas izteiksmi. It kā uz mirkli būtu nokritusi maska – kā pasaku varonei no piparkūku mājiņas. Tante nezināja, ka zēns skatās lielajā spogulī. Bet spogulis rādīja patiesību. Īsto tanti. Vairs ne tik smaidīgu, priecīgu seju – nu kurš gan grib barot svešu bērnu? Un vēl tik ēdelīgu. Tikai ēd un ēd. Viņam uz lāpstas jānes ēdiens!

Un to mazo mīļo sejiņu viņa nemaz tik ļoti negaidīja kā izrādās. Jo nauda taču vīra. Bet vīrs pateica, ka brāļadēlu jāuzņem. Viņu mājās ēst nav ko. Lai ēd pie mums, mēs neaptrūksimies. Un tante pacieta. Izlikās mīļa un laipna. Lai gan patiesībā zēns viņu kaitināja. Traucēja. Tas bija svešs bērns, kuru nācās ciest.

Un zēns pārstāja nākt. Mammai neko neteica, vienkārši palika mājās. Vai spēlējās pagalmā ar citiem bērniem. Kad mamma jautāja, kāpēc vairs neiet pie radiniekiem, viņš teica – vienkārši negribas. Aiziešu vēlāk. Tagad daudz mājasdarbu. Un zēni spēlē futbolu, iešu pie viņiem…

Kā pret mums patiesībā izturas – to reizēm uzreiz nesaproti. Smaida, aicina, “Ak, – saka, – jūs sen pie mums neesat bijuši! Tik priecīgi jūs redzēt! Nāciet drīzāk, te jums tēja un piparkūkas, ēd tikai, nekautrējies, viss taču ir tik labi!”, – vienkārši daļu vārdu viņi saka pie sevis. Bērni to biežāk saprot. Pieaugušie – retāk. Ne visi skatās spogulī, kurš rāda patiesību. Un negribas taču skatīties…

Mēs domājam, ka mūs gaida. Ka mūs no sirds cienā un uzņem. Bet tā nav vienmēr. Un ir ļoti grūti uzzināt patieso attieksmi pret sevi – kļūst kaut kā neērti. Pat bērns to saprot. Lai gan pats neko sliktu neesi darījis. Vienkārši sēdēji, smējies, jokoji, dzēri svešu tēju un ēdi svešus cepumus, priecīgi zvanīji svešās durvīs – bet tevi izrādās nemaz negaidīja. Tevi tikai pacieta, zobus sakodis.

Tādas lietas atmiņā paliek uz visu mūžu. Jauna atskārsme un pārdomas. Pārdomas par to, ko esi apēdis, pateicis, par to vieglumu, ar kādu esi iekārtojies vietā, kur tevi negaidīja…

Un labāk tādus cilvēkus un tādas mājas apiet ar līkumu, tā es domāju. Un nekad tā nerīkoties pret tiem, kurus esam uzaicinājuši un cienājam. Labāk vispār neaicināt. Jo nav lielāka “piedzīvojuma” kā šāds: tevi vienkārši pacieta. Lai gan izlikās priecīgi un dāsni… Dažkārt bērni redz un saprot vairāk, bet pieaugušajiem būtu jāmācās neizlikties par to, kas neesi. Tā būtu puisim vieglāk.