Friziere Santa Īrijā strādā jau vairākus gadus, viņa ir viena no 150 tūkstošiem latviešu, kas izbraukuši, bet vai atgriezīsies…

Eiropas Savienībā bilanci nevar mērīt tikai naudas izteiksmē. Ārlietu ministrijas aplēses liecina, ka vismaz 150 000 latviešu patlaban mīt Lielbritānijā

Tās ir sekas vienai no Eiropas Savienības pamatvērtībām – darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, kas ļauj bloka dalībvalstu iedzīvotājiem strādāt jebkurā Savienības dalībvalstī. Aizbraukušie Latvijā atgriežas vien tie, kuri ilgojas pēc draugiem, ģimenes, dabas un Latvijas kopumā. Tomēr daudzi neatgriežas, jo Latvijā nevar nopelnīt līdzvērtīgu algu. Reportiere no Latvijas Aija Kince Anglijā tikās ar Santu Āboliņu, kura strādā par frizieri.

-“Tātad visi dzers ar pienu?” smaidot saka Santa.

Tēju ar pienu Santa iemācījās dzert tikai Anglijā – un arī nostāties uz savām kājām viņa iemācījās tikai Anglijā. Savā ziņā viņa šeit nonāca nejauši – atbrauca tikai ciemos pie savas draudzenes, un tas “izskatījās pārāk viegli”, teic Santa.

“Cilvēki ir smaidīgi, brīvi, te viss notiek. Arī es skatījos: Mana draudzene – ja viņa grib, viņa aiziet nopērk visu ko vēlās, viss ko vajag nedomājot par cenām, neskaita cik kas maksā… nu es nezinu, man tas likās tik lieliski… Un tā es nolēmu palikt.”

Viņa atzīst, ka uzreiz pēc pārcelšanās nemaz tik rožaini neklājās. Vispirms sāka strādāt tāpat kā daudzi – izdevās atgriezties profesijā. Viņa ir friziere, taču arī te viņai nereti uzteica darbu, jo bieži mazā meitiņa nevarēja apmeklēt bērnudārzu. Meitiņa vēlāk sāka iet skolā, arī ļoti kavēja, un tad… “Tad mani kur meta ārā, jo nu… es pazvanīju, pateicu, ka vienkārši nevaru aiziet strādāt un tas arī bija saprotams, jo esmu viena, kas pieskata mazo.”

Tieši šādā brīdī radās sajūta, ka beidzot jāsāk pelnīt pašai un jābūt pašai sev priekšniecei. Santa vienu no izīrētā dzīvokļa istabām pārveidoja par salonu – tāpat kā Latvijā. “Godīgi sakot – jā, tie paši papīri, jāiesniedz, jābūt apdrošināšanai. Anglijā drusciņ – tā maigāk, termiņi  garāki, papīri vieglāk saprotami… te viņi ir tā kā vairāk ieinteresēti, lai tev ietu tas bizness.”

“Piemēram, man ir tagad arī kāda sieviete, kura uzrauga manu biznesu. Tāpēc, kad es pārcēlos uz jaunu pilsētu, man ir ik pēc trīs mēnešiem jāaiziet, un tad viņa man jautā, ko es esmu izdarījusi tādu, lai mans bizness… nu tā kā kāptu uz augšu. Es uzskatu, ka Anglija – tā ir īstā vieta, kur sākt savu biznesu, jo viņi ir ļoti pretimnākoši. Pirmajā gadā pat lielie nodokļi nav jāmaksā – kaut kas tāds, jā.”

Santa meitu audzina no sirds: “Es nodrošinu sevi, es nodrošinu mazo, un galvenais – kad es viņai varu iedot arī kaut ko nākotnei.” Tieši meita tagad ir Santas ceļš uz labāku angļu valodu. Citi vecāki māca bērnus runāt latviski, lai neaizmirstu dzimto valodu, bet Santa saka: “Es īpaši nespiežu. Man patīk – tāpēc, ka es dzirdu tīru angļu valodu.”

Izrādās – cita valoda viņu attur no atgriešanās Latvijā. Uz dzimto mazpilsētu negribas, bet no Rīgas ir bail. “Un domās par to – atgriezties… nu tā kā… Mēs jau esam pieradušas dzīvot lielākās pilsētās. Tad es arī, nu, vēlētos atgriezties, bet iebraucot Rīgā, mani pārņem ļoti lielas bailes, jo ļoti daudz cilvēku runā ne latviešu valodā – un es nerunāju krievu valodā. Es saprotu kaut ko, bet es vairs nevaru… pilnībā neko atbildēt. Un tas ir mans lielākais bieds, nu tāds… kādēļ – kādēļ nē.”

Lasi vēl: Viss, kas jums jāzina par banku lietotājprogrammām, lai nezaudētu savus līdzekļus

“Jo tomēr – es esmu friziere, un es jau nevaru strādāt tikai ar latviešu klientiem.”

Lasi vēl: Ja jums ir burbuļplēves, neizmetiet tās – dārznieki saka, ka tās ir īsts dārgums

Brexit gan viņu nebiedē. “Pārsvarā visi saka, ka – ja mēs iziesim ārā, būs grūti.” Santa turpina: “Godīgi sakot, tie, kuri dzīvo šeit, par to  pat nedomā – neviens to tā neizjūt. Tā kā Latvijā. Un kas būs, ja jau mēs esam reiz šeit iekārtojušies? Nu… būs tas breksits, un tā kā… pielāgosimies. Un… nu tad jau.”

Lai gan dzīve svešumā nav bijusi viegla, Santa pierādījusi, ka ar apņēmību un darbu var izveidot savu vietu arī tālu prom no dzimtenes. Viņas stāsts ir viens no daudziem, kas atklāj – cilvēki meklē stabilitāti, cieņu un iespējas. Un, lai arī sirds vienmēr nedaudz paliek Latvijā, dažkārt tieši ārpus tās ir iespējams atrast īstu neatkarību un pārliecību par rītdienu.