Izrādās, ka kad viņas meitai bija seši gadi, ģimene bija devusies uz kūrortu, kur meitene satikās ar kādu zēnu. Abi bērni pavadīja daudz laika kopā, kļūstot par labiem draugiem, taču šī tikšanās palika kā silta un mīļa atmiņa no bērnības.
Lai pārliecinātos, sieviete nolēma izvilkt vecās fotogrāfijas no tā laika kūrortā. Pēc ilgas šķirstīšanas cauri simtiem attēlu viņa beidzot atrada meklēto. Elpa viņai aizrāvās — fotogrāfijā redzamais gaišmatainais zēns bija neviens cits kā viņas meitas līgavainis.
Vēlāk atklājās, ka pirms divdesmit gadiem gan Pārkeru, gan Svitu ģimenes bija vienlaikus atpūtušās vienā kūrortā – Gumbetā, Turcijā. Toreiz mazā Haidija un Eds, bērna prātā, bija solījušies viens otram, ka, kad izaugs, apprecēsies. Vecāki tolaik to uztvēra kā vienkāršu bērnu draudzību, taču izrādījās, ka šis solījums nebija tikai rotaļa.
Lai arī Svitu ģimene dzīvoja Šefīldā, bet Pārkeri – Londonā, liktenis atrada veidu, kā šos divus cilvēkus atkal savest kopā. Pagāja divdesmit gadi, bet pat tik ilgs laiks nebija šķērslis īstai mīlestībai.
Kad Haidijas mamma salika kopā visus atmiņu fragmentus un saprata, ka viņi patiesībā bija pazīstami jau kopš bērnības, viss iegūla savās vietās. Šis negaidītais atklājums tikai vēl vairāk satuvināja jauno pāri un piešķīra viņu mīlas stāstam īpašu romantiku. Kāzu viesi un draugi bija vienisprātis – tik laimīgu pāri viņi vēl nebija redzējuši.
Vai jūs ticat liktenim? Dalieties savās domās komentāros!
Dabīgie mēslošanas līdzekļi bagātīgai zemeņu ražai, ko noteikti izmantot maijā
[…] […]
[…] […]