Mana vīra Jāņa mamma bieži brauca pie mums ciemos, lai tikai paēstu un pamācītu mani kā dzīvot, bet reiz man pietika

Olga skatījās uz zupas katlu tā, it kā tas varētu dot atbildi uz jautājumu – kā dzīvot tālāk šajā mājā

Parasts dārzeņu buljons. Nekas sarežģīts. Bet pēc piecām minūtēm noteikti ienāks Vēsma un paskaidros, ka viss ir nepareizi.
— Es tā vairs nevaru, — Olga iečukstēja, maisot zupu.

Viņa un Jānis bija precējušies tikai trīs mēnešus. Tik bieža dzīvošana kopā ar viņa māti likās saprātīga ideja: liela māja, ietaupījums, vecāku paaudzes palīdzība. Taču realitātē Olga jutās kā ciemiņš ar drīz beigsies vīza. Pēc trīs mēnešiem viņi sāka dzīvot atsevišķi, bet viņa turpināja braukt tā it kā viņi dzīvotu kopā.
— Oi, tu atkal burkānus pārāk lielus griez? — atskanēja balss no durvīm.

Vēsma stāvēja, atspiedusies pret durvju stenderi. Kalsna, stalta, ar nevainojamu frizūru. Viņa skatījās uz vedeklu kā skolotāja uz divnieku saņēmušu skolēnu.

— Man patīk, kad ir jūtama dārzeņu tekstūra, — Olga mēģināja pasmaidīt.
— Kāda vēl tekstūra? Šī nav restorāns! Zupai jābūt viendabīgai. Vēsma pienāca tuvāk un paņēma karoti.
— Kas tas? Dilles? Es taču teicu — Jānim nepatīk dilles!
— Viņš pats vakar lūdza tās pievienot, — Olga klusi iebilda.

— Četrdesmit gadus es dēlu audzināju, un tagad tu man stāstīsi, ko viņš mīl? — Vēsma noteica un nolika karoti. — Labi, vāri tālāk. Tikai vairāk sāls pieliec. Viss bezgaršīgs.

Olga pamāja ar galvu, sakostām lūpām. Un diena tik tikko sākusies. Vakarā visi sanāca vakariņās. Jānis atgriezās no darba noguris, bet apmierināts — bija noslēdzis svarīgu projektu.

— O, manas meitenes jau visu sagatavojušas? — viņš sasmērēja rokas, apsēžoties pie galda.
— Olga šodien eksperimentēja, — ar īpašu uzsvaru sacīja Vēsma — Zupa ar dillēm.
— Garšīgi smaržo, — Jānis piemiedza aci sievai. Olga nolika šķīvjus. Vēders savilkās no saspringuma.

— Un sāli tā arī nepielika, — novilka vīramāte, tiklīdz pagaršoja. — Ko tu tagad, dēliņ, ēdīsi šādu?
— Viss kārtībā, mamm, — paraustīja plecus Jānis. — Man pat patīk.
— Agrāk tev nepatika nesālīts.
— Laikam gaume mainās, — Olga nespēja noturēties.

— Un kas būs otrajā? — Jānis mēģināja mainīt tēmu.
— Es gribēju cept gaļu krāsnī, — iesāka Olga.
— Nē-nē-nē! — Vēsma pacēla rokas. — Labāk krāsni neaiztiec. Pagājušajā reizē tu to tā sasmērēji, ka man divas stundas nācās tīrīt!
— Es visu aiz sevis uzkopu!
— Tava izpratne par kārtību ir cita. Manējā — cita.

Jānis turpināja ēst, skatoties šķīvī.

— Varbūt pietiek? — Olga klusi jautāja, skatoties uz vīru.
— Kas pietiek? — nesaprata Vēsma.
— Jāni, pasaki kaut ko.
— Meitenes, varbūt vienkārši paēdam, labi? — viņš mēģināja samierināt. — Es kopš rīta neko neesmu ēdis, noguris esmu. Vēsma triumfējoši pasmaidīja.

— Redzi, mīļā, nav ko teikt. Es tikai gribu iemācīt tev pareizi saimniekot. Jaunie tagad visu no interneta ņem, bet tur viss pa jaunam, nav veco zināšanu. Es tavā vecumā jau…
Tajā brīdī Olgā kaut kas pārslēdzās. Viņa pēkšņi piecēlās no galda.

— Zini ko, Vēsmas kundze? Arī es gribu tevi šādiem tādiem niekiem iemācīt. Piemēram, cienīt citus cilvēkus.
— Olga! — Jānis izbrīnījās.
— Nē, lai viņa runā, — sašaurināja acis Vēsma. — Interesanti paklausīties.

— Es vairs neturpināšu paciest tavas nemitīgās piezīmes, salīdzinājumus un kontroli, — Olgas balss bija nopietna, bet viņa nepārstāja. — Es esmu pieaugusi. Ne bērns, ne kalpone, ne skolniece.
— Tu esi mana dēla mājā! — arī Vēsma piecēlās.
— Tava dēla mājā, bet ne tavā īpašumā.

Viņas stāvēja viena otrai pretī — divas sievietes, starp kurām stāvēja apmulsis Jānis.
— Tas ir tikai sākums, — Olga noteica klusāk. — Vai nu mēs iemācāmies dzīvot kopā un cienīt vienai otras robežas, vai arī… es nezinu, kas būs tālāk.

Virtuvē iestājās klusums. Vēsma stāvēja ar puspavērtu muti, neticēdama savām ausīm. Trīsdesmit laulības gadu, atraitnes statusa un dzīves ar dēlu laikā — viņa neko tādu nebija dzirdējusi.
— Tu par ko vispār runā? — viņa iesmējās.

Jānis lēni nolika karoti.
— Olga, varbūt nevajag…
— Vajag. Sen vajadzēja, — Olga izslējās. — Trīs mēnešus cenšos kļūt par daļu no ģimenes, bet jūtos kā mājkalpotāja pārbaudes laikā.
— Ak, Dievs, kādas kaislības! — Vēsma pasmīnēja. — Meitiņ, tas ir normāli — mācīties no vecākajiem.
— Mācīties — jā. Paciest apvainojumus — nē.
— Apvainojumus?  Es tevi….? Tu dzirdi, dēliņ?

Jānis saķēra pieri.
— Mamm, Olgai ir taisnība, tu dažreiz pārspīlē…
— Tā? — Vēsma atbīdīja šķīvi. — Tātad jūs abi pret mani? Lieliski! Paši ēdiet savu bezgaršīgo zupu! — viņa aizgāja no virtuves, bet viņas zupas šķīvis bija pavisam tukšs. Laikam jau nemaz tik negaršīga tā zupa nemaz nebija, bet kāds teātris…

— Kāpēc tu to izdarīji? — nopūtās Jānis. — Tagad vesela nedēļa būs saspringta.
— Un kas tagad? Mierīga līdzāspastāvēšana? — Olga iegrima krēslā. — Es tā vairs nevaru.
— Viņa taču jau gados…
— Viņai ir piecdesmit seši! Viņa ir jaunāka par mūsu direktoru, un viņš skrien maratonus.

Naktī Olga nevarēja aizmigt. Gulēja, skatījās griestos, kamēr vīrs klusi šņākuļoja blakus. Kaut kas bija salūzis. Kaut kas mainījies. Un tas bija tikai sākums. Rītā spriedze bija jūtama gaisā. Vēsma no rīta bija klāt un demonstratīvi klusēja, dauzījās ar traukiem virtuvē. Olga gatavojās uz darbu.
— Varbūt uzvārīt kafiju? — viņa jautāja.

Lasi vēl: Šī garšviela dārzā izrādās ir zelta vērta – kā izmantot šo triku saviem augiem

Vīramāte pagriezās pret logu.
— Nu beidziet, — Olga mēģināja mazināt spriedzi. — Mēs taču esam pieauguši cilvēki.
— Nesauc mani uz jūs! — vīramāte pagriezās. — Kāda vēl familiaritāte?
— Kā tad man jūs saukt? Kundze?
— Asprātīga? — Vēsma sašaurināja acis. — Lana, Jāņa pirmā sieva, mani par “mammu” sauca.
— Es neesmu Lana.
— Tas ir redzams!

Olga dziļi ieelpoja. To varēja gaidīt — salīdzinājumu ar ideālo bijušo vedeklu.
— Lana gatavoja bez visiem jūsu eksperimentiem, — turpināja Vēsma. — Un mājā valdīja kārtība, krāsni viņa nesasmērēja.
— Kāpēc tad Jānis no viņas izšķīrās, ja viņa bija tik ideāla?

Vēsma atbildēja:
— Tas nav tava prāta lieta.
— Tieši tā, — Olga paņēma somu. — Eju uz darbu. Atšķirībā no Laniņas, es pati pelnu.

Darba laikā Olga nespēja koncentrēties. Domās viņa joprojām bija mājās, pie vakardienas sarunas. Viņa piezvanīja mammai.
— Mamm, es vairs nevaru. Es izvākšos.
— Un vīrs?
— Jānis… — viņa nopūtās. — It kā neredz problēmu.
— Tad parādi viņam. Nedrīkst klusēt. Tu esi pieaugusi sieviete, nevis skolniece, kuru var komandēt.

Lasi vēl: Friziere Santa Īrijā strādā jau vairākus gadus, viņa ir viena no 150 tūkstošiem latviešu, kas izbraukuši, bet vai atgriezīsies…

Vakarā Jānis atnāca ar pušķi.
— Tas man? — Olga bija pārsteigta.
— Par vakardienu, — viņš noskūpstīja viņu vaigā. — Mamma arī nomierināsies, redzēsi.

Taču Vēsma nenomierinājās. Vakariņās viņa klusēja, bet, kad Jānis izgāja, klusi noteica:
— Tu te ilgi neizturēsi. Šī nav tava māja.
— Redzēsim, — mierīgi atbildēja Olga.

Un viss. Viņa vairs nespēlēs pēc svešiem noteikumiem. No rītdienas — jauna dzīve. Tas bija vislielākais uzticības apliecinājums, ko viņa varēja dot. Olga saprata – viņi ir tikuši galā. Viņi bija izveidojuši īstu ģimeni, kurā ir vieta ikvienam. Jāņa mamma sāka braukt retāk, atbrauca paēda un aizbrauca. Interesanti, ja jau tā vedekla tik slikti gatavo, kādēļ viņa brauc tieši paēst? Vai nav interesanti?