Vai tev vajadzētu stāstīt saviem vecāka gadagājuma vecākiem par savām problēmām

Ar savām problēmām jūs, iespējams, lieki satrauksiet savus vecākus. Taču stāstīt un dalīties ar viņiem tomēr vajag, ja jums ir tuvas un labas attiecības

Stāstīt sirsnīgi, kā bērnībā, lūgt padomu vai lūgumu – tas ir normāli un pareizi. Ja, uzsveru, ir labas un tuvas attiecības. Un vienkārša šādu labu un pareizu attiecību pazīme – jūs varat pastāstīt un pasūdzēties. Vai arī jūsu bērni var jums pastāstīt un pasūdzēties. Bet ja tā nav – nav arī tuvības.

Daži vecāki sāk vainot savu bērnu viņu problēmās. Pārmet, atgādina pagātnes neveiksmes, nevis atbalsta. Viņi vienkārši negrib uztraukumu, nepatikšanas. Apsūdzot, lai tikai viņus netraucētu ar savām rūpēm un neveiksmēm. Bet, kad viss labi – tad, protams, laipni lūdzam! Tikai nedrīksti mūs ievilkt savās problēmās – lūk, ko nozīmē šāda uzvedība.

Kāda sieviete gribēja būt tuvs cilvēks savai meitai un pārmeta tai, ka tā nestāsta par sevi. Nu, viņa pastāstīja – cerot uz atbalstu. Un kas notika? Nācās vēl arī mammu mierināt. Un visu laiku atgādināja par to manu problēmu, zvanīja, sakot: nevaru aizmigt. Trīs naktī, bet es grozos. Kā tu? Arī neguli, ja?

Un šāda pat bēgšana no bērna problēmas – stāsti par savu vājumu, problēmām. Slikta informācija pārlieku uztrauks mūsu mammu vai tēti. Nedrīkst neko stāstīt, klusumā jāizliekas, ka viss ir labi. Citādi vecākas neizturēs… Kad cilvēks saka, ka slēpj no vecākiem savu nopietno problēmu, visbiežāk viņš baidās no šādiem reakcijas variantiem. Kas vēl vairāk pasliktinās situāciju. Vienā ģimenē no vecmāmiņas slēpa mazdēla aiziešanu. Lai viņu netraucētu, nesatricinātu viņas veselību. Un viņa vārdā rakstīja apsveikuma kartītes vecmammai.

Vecmāmiņa bija pie pilna prāta, diezgan stipra sieviete septiņdesmit gadu vecumā, bet meitai – aizgājušā jaunekļa mātei – viņa jau no bērnības bija iegalvojusi, ka viņai ir vāja veselība. Un jebkādas sliktas ziņas viņa var neizturēt. Un meita pārdzīvoja zaudējumu, slēpjot notikušo no mātes. Pat sveicienus nodeva no mazdēla. Līdz pati neiegrima smagā stāvoklī. Tā ir reāla situācija, diemžēl.

Vai – laulātie izšķīrās, bet slēpa šo faktu no vīra vecākiem. Un vīrs lūdza bijušo sievu kopā ar viņu apciemot vecākus, uzklausīt viņu pamācības un atmiņas par pagātni, sēdēt pie galda, simto reizi pētīt dzimtas koku līdz septītajai paaudzei… Patiesībā vecāki arī bija šķiršanās iemesls. Sievietes vīrs vienkārši viņus baidījās. Bet teica, ka saudzē viņu veselību.

Vai – pieaudzis dēls slēpa no tēva savu problēmu, jo tēvs sāktu pārmest, bet neko nepalīdzētu. Viņš vienmēr tā rīkojās. Un galu galā dēls pameta šo pasauli. Par viņa problēmu zināja visi, izņemot īsto tēvu, kurš tajā laikā atpūtās kūrortā par dēla naudu.

Visi vēlas tuvību un sapratni ar savu bērnu. Bet lūk, tas ir galvenais jautājums: kā mēs reaģēsim uz negatīvu informāciju? Vai palīdzēsim, atbalstīsim, spēsim saprast, aizsargāt savu bērnu? Vai sacelsim skaļas sarunas un sāksim apsūdzēt? Vai vicināsim rokas, kā kāda mamma, kas prasīja: “nestāstiet man neko sliktu! Es neko negribu dzirdēt!”…

Īstam vecākam ir jāzina, kas notiek ar viņa bērniem. Un jāgrib to zināt. Un jāreaģē uz informāciju kā vecākam. Tad tuvība ar bērniem saglabāsies visu mūžu. Un pats vecāks paliks par vecāku – stipru un pieaugušu, nevis bezpalīdzīgu sirmgalvi. Dažreiz bērna problēmas līdzdalība un vēlme aizsargāt savu bērnu dod tādu enerģijas pieplūdumu vecam cilvēkam, ka tas pat pārsteidz.

Ja bērns stāsta vecākam un lūdz padomu un atbalstu, dalās ar vecāku – viņi arī paliek bērns un vecāks. Tā tam arī jābūt. Lai bērnam būtu piecdesmit, bet vecākam – astoņdesmit, šajā atklātības un sirsnības mirklī viņi atkal ir māte un bērns vai tēvs un bērns. Un saites netiek sarautas, bet baro abus…

Lasi vēl: Patiesībā aizejot ciemos, spogulī var skaidri redzēt vai mēs esam gaidīti viesi

Arī bērniem ir jāmāk runāt ar saviem vecākiem

Gadās tā, ka cilvēka raksturs ar vecumu mainās – un ne uz to labāko pusi. Cilvēki pēc 60–70 gadu vecuma kļūst kaprīzāki, tramīgāki un spītīgāki, viņi ir tendēti uz moralizēšanu. Tas galvenokārt izskaidrojams ar fizioloģiskiem iemesliem – deģeneratīviem procesiem, sliktu pašsajūtu. Šādā situācijā radiniekiem, kuri rūpējas par gados vecu cilvēku, komunikācija var kļūt par nastu.

Taču pašam senioram tā ir nepieciešama, un arī brīvā laika viņam ir daudz. Kad tuvinieks gados zvana vairākas reizes dienā un runā par, šķietami, garlaicīgām tēmām, daudzi izjūt kairinājumu. Arī par šīm sajūtām sevi nevajadzētu vainot. Dzīve bieži ir pārpildīta ar rūpēm: darbs, mazi bērni – reizēm nepietiek laika pat miegam, un vienveidīgas sarunas gribas ātrāk beigt.

Tomēr centieties pievērst uzmanību savam gados vecajam tuviniekam: atcerieties, ka komunikācija ir ieguldījums viņa mentālajā veselībā, enerģijas un dzīves tonusa uzturēšanā. Gadās arī tā, ka pats senioru vecuma cilvēks nav noskaņots uz saziņu, un jebkura saruna beidzas ar augstiem toņiem. Taču komunikācija ir vajadzīga gan sadzīvisku problēmu risināšanai, gan tāpēc, ka jūs mīlat savu radinieku – lai arī kāds viņš būtu.

Kā tad runāt ar gados vecu cilvēku, lai saglabātu attiecības un vienlaikus atbalstītu tuvinieku, ļautu viņam sajust jūsu rūpes? Protams, ir cilvēki gados, kuri ar savu domu dzīvīgumu, asprātību un sabiedriskumu pārspēs pat jauniešus. Taču šajā materiālā runāsim par tiem, kurus vienā vai otrā mērā ir skārušas vecuma izmaiņas raksturā, un kuriem radiniekiem jāmeklē īpaša pieeja.

Kā runāt? Pacietīgi. Atcerieties – pacietība ir tikums, kas komunikācijā ar gados veciem cilvēkiem nepieciešama ne mazāk kā saskarsmē ar zīdaiņiem. Gados veciem cilvēkiem ir svarīga mierīga un nesteidzīga vide, ko mēs jaunie skrējienā aizmirstam. Cilvēks gados dzīvo savā ritmā – viņam svarīgi, lai netiek traucēta ierastā dienas kārtība, tāpēc, ja dzīvojat atsevišķi, labāk par vizīti paziņot iepriekš.

Lasi vēl: Kādam vīrietim Jūrmalā palīdzēšana citiem beidzas ar ne tik labu iznākumu – sieva dalās piedzīvotajā

Centieties necilāt pārāk satraucošas tēmas, pat ja jums ļoti gribas izstāstīt savas problēmas – gados vecs cilvēks, visticamāk, uztvers tās daudz nopietnāk par jums. Esiet atklāti. Cilvēki gados jūtas lieki, un redzēt no jums patiesu interesi viņiem ir ļoti svarīgi. Esiet iecietīgi. Pat visasākā kādreizējā domāšana ar laiku kļūst mazāk atvērta jaunai informācijai, pieaug konservatīvisms, samazinās domu plašums. Atgādiniet sev to ikreiz, kad jums rodas vēlme pārspriest vecā radinieka viedokli – esiet toleranti pret viņa īpatnībām.

Īpaši jāizceļ situācijas, kad gados vecs cilvēks ir negatīvi noskaņots un nevēlas komunicēt vai izmanto manipulācijas un noniecina jūsu jūtas. Savu robežu un iekšējā miera aizsargāšana ir tikpat svarīga. Ja sarunas, neraugoties uz visiem jūsu centieniem, ir smagas, centieties emocionāli tajās neiesaistīties. Atsvešinieties no personīgās uztveres un risiniet praktiskas sadzīves lietas. Iedomājieties, ka virs jums ir liels stikla kupols, caur kuru iziet tikai fakti, bet negatīvās emocijas un agresija paliek ārpusē.

Un, protams, atcerieties: ja agrāk cilvēkam nebija raksturīga kaprīza uzvedība, tad tā runā nevis viņa raksturs, bet viņa vecums – tas jāpieņem un jau iepriekš jāspēj piedot. Vecāku vajag atbalstīt un sargāt no dzīves grūtībām. Bet arī stāstīt vecākam par savām problēmām vajag, ja ir labas, pareizas attiecības. Ja vari pastāstīt – tātad attiecības ir. Ja nevari – tad nav. Diemžēl. Jo vecāku atbalsts un lūgšana sargā mūs visstiprāk…