Paši tuvākie patiesībā mums kaitē visvairāk, lūk vienīgais veids, kā pasargāt savu dvēseli

Spēcīgākos vārdus dod tieši tie, kuriem vajadzēja aizsargāt. Nevis stingrs priekšnieks, nevis nepieklājīgs cilvēks metro, vai kolēģis, bet tie, kuru vārdus tu ielaidi pašā dvēselē

Tie, kurus uzskatīji par atbalstu, bet beigās paliki bez nekā. Tuvinieki – maskēšanās meistari. Viņi spēj nospiest ar pārmērīgu rūpību, slēpties zem “patiesības” aizsega un pēc tam pasniegt to otrādi, kad mēģini sevi aizstāvēt. “Es taču no sirds cenšos palīdzēt”. “Es taču tikai labu tev vēlu”. “Nu kurš gan vēl pateiks tev patiesību?”

Pazīstami? Kāpēc tik ļoti aizķeras? Tāpēc, ka tas ir smalks veids bez slikta nolūka – un viņi patiesi uzskata, ka “dara, kā labāk”. Piemēram: Māte, kas nopūšas: “Nu tu taču saproti, ka tas ir riskanti?” – domā, ka brīdina. Vīrs, kurš pajoko: “Nu cik tad tev to zodu jau ir?” – uzskata, ka vienkārši joko.

Tev atgādinās par pienākumu : “Mēs tevi audzinājām, bet tu…” “Pēc visa, ko es tev esmu darījusi…” Tuvinieki teiks, ka tavas jūtas ir nepareizas. Nosauks tevi par pārāk jūtīgu, ja mēģināsi aizstāvēt sevi. Pasludinās par nepateicīgu – tikai lai nebūtu jāatzīst sava vaina.

Kāpēc viņi tā dara? Tāpēc, ka nezina citu scenāriju. Viņi paši tika audzināti tādā veidā, kur mīlestība tika mērīta caur šādām emocijām, bet cieņa – caur pakļaušanos. Piemēram:

– “Mani tā audzināja, un nekas – izaugu normāls”
– “Ja daudz slavēsi – uzpūtīsies”
– “Emocijas? Tu ko, vājais?”

Viņi patiesi tic, ka kritika = rūpes, un nodod šo stafeti tālāk tev – tāpat kā viņiem to kādreiz nodeva. Es uzskatu, ka tas nav attaisnojums. Tuviniekiem ir bail no tavas neatkarības. Tavs panākums, patstāvība – tas ir apdraudējums viņu lomai kā “glābējiem” vai “galvenajiem”. Jo ja tu iemācīsies dzīvot bez viņu norādēm – kas tad viņi būs?

Viņi sabotēs tavas ieceres,  tavus panākumus un teiks: “Tev vienkārši paveicās.” Tevi pārvērtīs par spoguli viņu pašu domām, kādreiz nepiepildītajām cerībām – un visu to pasniegs kā “dzīves gudrību.” Ko darīt? Konkrēti soļi:

1. Viņu uzvedība – tās ir viņu pagātnes emocijas, bailes un neatrisinātās problēmas. Lai paši risina. Piemēram, ja viņiem bija bail riskēt, tas nenozīmē, ka tev jādzīvo ar noliektu galvu. Viņu vārdi nav likums. Ja māte 30 gadus atkārto, ka tu neesi spējīgs ne uz ko – tas nenozīmē, ka viņai ir taisnība.

Lasi vēl: Par ko liecina tas, kas tevi kaitina kā otra pusīte ēd

2. Pārstāj gaidīt, ka tuvinieki mainīsies, un pieņem šo rūgto patiesību. Mācies atbildēt un neattaisnoties. Neiesaisties bezgalīgās sarunās, piemēram: “Tu atkal uz diētas, kam tad vajag tās tievās?”  Atbildi: “Man patīk, pārslēgsimies uz citu tēmu”

“Tu pārāk daudz strādā” – “Es pats izlemšu, kā izmantot savu laiku”

Lasi vēl: Atvadieties no mušām – divas garšvielas, ko ielikt atkritumu tvertnē, lai vasara būtu bez mušām

Ja cilvēks gadiem tevi nomāc – viņš visticamāk nemainīsies. Ierobežo kontaktu, izvairies no bīstamām tēmām vai pilnībā pārtrauc saziņu. Nav normāli pēc sarunas ar tuvinieku justies sagrautam. Dažkārt “ģimene” – tie ir vienkārši cilvēki, ar kuriem tev sakrīt DNS, nekas vairāk.

Sāc ar sevi. Ar robežām, ar pašcieņu, ar spēju teikt “nē”. Ar apzināšanos, ka tu neesi egoists tikai tāpēc, ka rūpējies par sevi. Un, iespējams, kādu dienu arī tie, kas reiz ievainoja, iemācīsies mīlēt citādi. Bet pat ja ne – tev vienalga ir tiesības dzīvot brīvi, bez vainas nastas. Dzīvot savu dzīvi. Pa īstam.